Zinātne

Šī nebūs zinātniska disertācija, nedz oda zinātnei. Drīzāk skatiens uz zinātni no malas. Subjektīvs skatiens.

Nav noslēpums, ka zinātne ir bijusi virzošais spēks gandrīz katrā no mūsu civilizācijas aspektiem. Tā ir formējusi skolas solā mūsu uzskatus par pasauli, kurā dzīvojam, un pati iedevusi pildspalvu pierakstiem. Un ir saprotams iemesls, kādēļ mēs varam atrast kritiku par tādiem zinātnes nedarbiem, kā modificēta pārtika, vai vides piesārņošana. Taču tās sasniegumi, un hipotēzes kopumā nav tikušas pakļautas objektīvai kritikai faktiski nemaz.

Ja nu vienīgi no Baznīcas puses. Agrāk. Un ar tādu loģikas sistēmu palīdzību kā moku kambaris un sārts. Taču brīvāks prāts var sameklēt pašas zinātnes kā kāda iluzionista maskētus trikus, kurus tā demonstrē lētticīgajam skatītājam.

Kādu tad ainu mēs ieraudzītu, ja ieslēgtu istabā gaismu un aptaustītu šī faķīra piedurknes?
Lai kāda būtu zinātnes nozare, kurā zinātnieks veic pētījumus, tas sāk, apskatot matēriju ap sevi un sasaista to ar dažādu, savstarpēji nosacītu matērijas īpašību iedarbību uz viņa jutekļiem. Un veido no tā teorētiskas shēmas. Taču līdz pat šim laikam viņš nav spējīgs rast saprāta un jutekļu, tāpat kā matērijas un enerģijas izcelsmes sākumu vai galu. To konstrukcijas uzturošie pamati atrodas dziļās, neaizsniedzamās dzīlēs, kurās pat nevar ielūkoties viņa iztēle, lai izveidotu teoriju, kas būtu attiecināma uz stūrakmeņiem pamatos. Zinātnieks sāk izpēti no nezināmā, un beidz ar neaptveramo.

Matemātiķis sāk ar līnijas novilkšanu no iztēlota punkta, par kuru viņš pavēsta kā eksistējošu teorētiski, bez reālas atrašanās telpā. Taču tas ir pretrunā apgalvojumam, kas izriet no zinātniskas uz faktiem pārbaudītas pieredzes. Viņš iztēlē novelk absolūti taisnu līniju, jo tā ir nepieciešama viņa aprēķiniem, taču dabā šādu līniju nav iespējams ne novilkt, nedz sameklēt. Pat Saules stars paplašinās un sašaurinās, šķērsojot atšķirīgas atmosfēras vides. Ja tas pastāvīgi izklīst un novirzās, vai tas var būt taisns?

Citāts no grāmatas: “8-9 klašu atsevišķu tēmu ķīmijas kursa pasniegšanas satura un metodikas īpatnības” [Бердоносов Сергей Серафимович, Менделеева Екатерина Александровна]:
“Ķīmiskais elements – tas ir nosacīts jēdziens, un ir pareizi uzskatīt, ka ķīmiskajiem elementiem ir noteikti raksturojošie lielumi (piem. masa u.c.) bet fiziskas un ķīmiskas īpašības nav.”

Mēs visi atceramies skolā krāsainus kristāliskā režģa modeļus, kur mazas bumbiņas savieno kopā stienīši, kā siets. Tad, lūk, arī šis siets ir nosacīti pieņemts, dabā neeksistējošs lielums. Atomus kopā satur nevis siets, bet t.s. gravitācija, jeb energoapmaiņa. Masa un attālums starp elementārdaļiņām proporcionāli ir kā masa un attālums starp zvaigznēm zvaigznājā. Iztēlojāties? Un tagad loģiski izrietošs jautājums: vai jūs nosauktu par desmaizi izstrādājumu, ja uz sviestmaizes būtu uzbirdināti tik sīki desas gabaliņi, ka to aplūkošanai ir nepieciešama lupa, un ēdot to gandrīz nevar izgaršot? Ja tā, tad jums ir vai nu ļoooti spēcīga iztēle, vai arī niecīgas kulinārās prasības…
Kā izslāpuša ceļinieka pārkarsētas smadzenes tuksnesī liek zinātniekam iztēlē nokaitēta gaisa mirguļošanā saskatīt oāzi un doties tās virzienā. Mirāžas dzīts, zinātnieks tveras pēc aizvien spēcīgāka palielināmā stikla, lai atrastu kādu drošu, stabilu vietu kur patverties, taču molekulas nomaina atomi, tās savukārt protoni, neitroni un elektroni, tad kvarki, hadroni utt, līdz viņš nonāk pie vienības, kuru fiziski izmērīt nav iespējams, un kura Visumā pastāv tīri hipotētiski – antimatērijas. Stop! Mirāža nekad nav aizvedusi nomaldījušos meklētāju citur, kā vien pretī drošai nāvei. Dzenoties pakaļ pirmmatērijai, jo tādai taču vajag būt, kā valim, uz kura balstās zemeslode, ir aizmirsts pavisam cits lielums, proporcionāli nesalīdzināmi grandiozāks par daļiņām starp tām – enerģija. Gluži tāpat kā mūsu ķermenis nospiedošā vairumā sastāv no ūdens, arī pats ūdens nospiedošā vairākumā sastāv no ūdeņraža un oglekļa gāzēm, kas, savukārt no enerģoapmaiņas starp atomiem, protoniem un elektroniem, kvarkiem, un tā līdz galējam (hipotētiski!) matērijas nodalījumam, kas ir identisks absolūtai vienotībai – antimatērijai, tīram garam; tumsai, kas ir absolūta gaisma. Un mēs iegūstam nulli, apli – čūsku, kura kož pati savā astē un simbolizē mūžību un bezgalību.

Jebkas pastāv tikai saistībā ar citiem. Kustība var notikt tikai apskatot to attiecībā pret citu kustību. Ja nav Visumā nekā, kas būtu statisks, pret ko, kā etalonu, izmērīt kustības ātrumu un virzienu, vai fizika ir saucama par “precīzu zinātni”? Es neteiktu, ka Visumam nav centra, (kā centrālā šūna mūsu sirdī), un tā centrs savukārt ir Visuma perifērija, (paradokss) taču tas nav nekustīgs, bet gan visas kustības Avots.

Ja substance maina savu blīvumu un masu atkarībā no temperatūras, kā ledus-ūdens-tvaiks , un dzelzs var sākt netikai izstarot gaismu, kā kvēldiegs, bet pats kļūt par gaismu, līdz izzust ārpus mūsu redzesloka, kad tā daļiņu kustības ātrums pārsniedz gammu, kādā uztver cilvēka acs, vai mēs varam runāt par kādu absolūtu vielas agregātstāvokli? Un to pašu triku, piemēram, atkārtos arī minerālieži vulkānā, kā jebkas cits, ko mēs saucam par substanci. Ķīmija, un “precīza zinātne”?

Zinātnieks ir tik ļoti pieķēries domai par matēriju vienkārši tādēļ, ka uz enerģijas neuzkārsi šiltīti ar apzīmējumu. Nekāda klasifikācija neiznāks, analīze nestrādās, jo nekas nebūs nodalāms atsevišķi.
Kas ir tas, kas pagrūdis mūs uz šī ceļa? Kas ir licis cilvēkam novērst uzmanību no kopuma, un pievērsties detaļām? Jūs teiksiet – prāts. Bet kādēļ šis pats prāts ir klusējis, kad patiesība, pirms tā palikta zem naža, ir kliegusi – katrs saskaitāmais atsevišķi nekad nebūs tas pats, kas kopums!!! Roka, kāja, acs, pat divas, un visas pārējās ķermeņa daļas atsevišķi jums nepastāstīs neko par dzīvību, jo jūs graizīsiet līķi.

Analīze, spēja nodalīt dabā pastāv ne tikai cilvēka prātā. Dabā šo spēju sauc par graujošo aspektu.

Zinātne ir kļuvusi augstprātīga un akla savā iedomībā. Ar nodalīšanas palīdzību aizsniegusies līdz veidiem, kādus izmanto Daba kad tā veido jaunas formas, zinātne ir piesavinājusies Dabas spēku, ienesot to laboratorijā, un atkārtojot pašas dabas metodes, tā mums demonstrē it kā savu spēju “radīt”. Pašpasludinot sevi par dievu, tā vīzdegunīgi noliedz visus citus dievus. Taču to, ko tā nespēj izskaidrot vai atkārtot, zinātne noliedz, vai arī apiet ar klusēšanu… Nespēdama ielūkoties tajā matērijas slānī, kas apskauj cilvēka apziņu pēc t.s. fiziskā ķermeņa nomešanas, sauktas – nāve, tā ir pasludinājusi, ka aiz kapa vairs nekā nav. Kādas grāmatas autors par dzīvi pēc nāves ir izsludinājis $ 10 000 USD atlīdzību tam, kurš spēs pierādīt, ka nav pēcnāves dzīves. Balvai līdz šim vēl neviens nav pieteicies…

Kamēr ļausim maldināt sevi, mēs no šī faķīra, kā ledenes saņemsim arvien ātrākas mašīnas, lielākas mājas, jaudīgākus datorus, iebūvētus telefonā, kas palīdz mums labāk sazināties vienam ar otru, bet padara mūs tikai vientuļākus… Visi roku, kāju, acu, ausu un smadzeņu pagarinātāji, kas paši par sevi nevienu nespēj padarīt laimīgāku, varbūt vienīgi uz īsu brīdi, kad mēs izjūtam jaunas enerģijas pieplūdumu, sauktu par pirkumu, un līdz brīdim kad to lietošana ir kļuvusi par pieradumu – visas šīs ierīces, kuras ir attīstījušās pateicoties Pasaules kariem, kā likums – pie miera nenovedīs.

Es nesaku, ka mums vajadzētu noplēst drēbes un atgriezties dzīvot alā, atsakoties no visiem civilizācijas labumiem un sākt aizstāvēt savu dzīves platību ar rungu. Taču, ja tā turpināsies, mēs varam piedzīvot Trešo Pasaules karu, un pēc tā mums neatliks nekas cits, kā patverties alā, un neatlaist rungu…

Dabā ir iekārtots, ka tikai dabiskais var sniegt piepildījumu, un ironiskā kārtā, tās ir lietas, kuras ir ieliktas mūsos, kā spēja just, un dot.

Un tagad uz brīdi iztēlosimies, ka zinātne no savu sasniegumu grāmatas ir izplēsusi visas lapas, un uz iekšējiem vākiem uzrakstījusi – viss ir enerģija!

Jūra, kalni, puķes, zvēri, cilvēks – tie ir tikai atsevišķi virpuļi kopējā upes straumē!

Arī visas mūsu materiālās intereses, vai tās būtu māja, mašīna, vai hokeja čempionāts pa televizoru ir atšķirīgas enerģijas izpausmes. Mūsu tiekšanās pēc bagātības, atzinības, mīlestības ir tikai tiekšanās pēc dažādām enerģijas formām. Apskatiet to visu no enerģijas skatupunkta, izejot no zināmajiem likumiem par enerģiju un kustību, un jūs iegūsiet krietni labāku izpratni, kā pie tā visa nonākt.

Cilvēka smadzenēm ir arī sintēzes funkcija, pateicoties kurai ir radusies Sinerģētika, zinātne par mijiedarbību.

Tehniskās ierīces milzum kārtīgi paātrina jebkuru procesu, pat laiks šķiet sāk skriet ātrāk. Un, ja mēs to izmantosim, lai savu pašu dzīvi padarītu par vienu saldu meldiņu, uz kopējā rēķina, tad mums visiem kopā vienā brīdī tā dziesma būs nodziedāta…

Katra lieta ir laba, kad tā ir savā vietā. Zinātnes labums un ieguldījums ir neaizstājams, kad tā necenšas dot atbildes uz transcendentāliem jautājumiem, vai noliegt to, ko tā nezina, vai nejaucas Dabā tur, kur nevajadzētu.

Tiecoties attīstīt tehnoloģijas vēl straujāk, meklējot tās izmantot kopuma interesēs, mēs varam izlabot to, kas ir izjaukts. Atjaunojamās, un no Saules iegūstamās enerģijas ieguve atbrīvos cilvēci. Saules paneļi, izklāti Sahāras tuksnesī var drīz sākt izgaismot mūsu mājas, nevis tādēļ, ka tur vairāk Saules, bet gan tādēļ, ka arābiem vairs nav kur likt elektrību, jo tā visiem pieejama par brīvu. Un interneta potenciālu mēs tikai sākam apzināt. Kā tas var atvieglot valsts pārvaldes aparātu un nepieciešamību pārvietoties, ja visas lietas var tikt izdarītas tīmeklī! Un varbūt mēs tiekam pie tādām, šobrīd zinātniskās fantastikas žanra tehnoloģijām, kuras mums dod iespēju dabas izsmelšanas vietā to atbalstīt, bagātināt. Ir valstis, kuras jau sākušas domāt šajā virzienā. Bet interneta un valdības ziņā soli priekšā mums ir Igaunija, kura nu var palīdzēt ieviest e-pārvaldes modeli citās valstīs. Taču e-partiju viņi nav pieredzējuši un tā ir mūsu iespēja.

Ko vēl, bez paša interneta, e-partija var iegūt no zinātnes? – atbildi uz “Zavala” jautājumu iepriekšējā raksta komentāros: “… kā lai cilvēkus pārliecina, un kā lai nodrošina to, ka šī E-partija tiekot pie valsts budžeta pupa nekļūst par kārtējo nodokļu naudas izzīdēju?”

Atbilde ir vienkārša: ar melu detektoru. Katrs kandidāts uz tautas kalpa posteni saņem interesantu, psihologu sastādītu anketu, kur jautājumi ir savstarpēji izslēdzoši un saistīti, kas atklās pašam kandidātam lietas par viņa raksturu, kuras viņš nemaz nav nojautis. Taču uz jautājumiem viņš atbild mutiski, un šī saruna tiek ieraksta, kuru pēc tam pārbauda speciālisti, kas prot nolasīt cilvēku mikromīmiku, un atklāt melus, ja tādi būs, pēc dr.Pola Ekmana [Paul Ekman] teorijas.

Vai ir iespējams iziet šādu trīskāršu pārbaudi un samelot? Teorētiski – jā. Taču praktiski šādi cilvēki varētu izrādīties tik pat liels retums, kā jetiji un čupakabras. Ir vēl viena metode, kur samelot ir praktiski neiespējami. Zinātne ir atklājusi, ka hipnozes stāvoklī cilvēks nedarīs to, kas viņam ir absolūti nepieņemams nomodā. Un nolikt viņa priekšā “kukuli”, liekot to pieņemt.

Taču ne visi pakļaujas hipnozei, un hipnozi var nosimulēt. Un ar hipnozes palīdzību var “nozombēt” nākamos deputātus viņiem nezinot, un diez vai mēs gribēsim tādu parlamentu.

Dabā nekas nestāv uz vietas, un tādēļ šāda procedūra būtu jāiziet ik pēc zināma perioda, starptautisku novērotāju klātbūtnē. Potenciāli tas var būt samērā dārgs process, taču noteikti krietni lētāks par “Jūrmalgeitu”. Bet tā ir tikai viena medaļas puse, otrs jautājuma aspekts ir pašas partijas biedru, faktiskās lēmējvaras turētāju iespējamā “zombēšana” caur masu mēdijiem. To nevar atrisināt ar cenzūras ieviešanu. Vārda brīvībai ir jābūt. Un uz šo jautājumu es pagaidām nezinu atbildi.

Viens cits jautājums komentāros bija uzdots retoriskā formā. Tas ir attiecināts uz autora personību, un parasti uz šādiem jautājumiem es neatbildu, uzskatot, ka kritikai drīkst tikt pakļauti cilvēka darbi vai vārdi, bet ne viņš pats. Taču izdarīsim izņēmumu, jo šādi par veselību jau runās tikai ārsts: “nabaga puisis…tik jauns cilvēks, bet jau invalids…”

Tā kā manos rakstos tiek runāts par idejām, un savdabīgām, tad pieņemu, ka invaliditāte tika attiecināta uz autora mentālo, nevis fizisko daļu. Un šeit atbilde varētu būt sekojoša: Kad “normālie” valsti ir iedzinuši strupceļā; nav citas iespējas, kā meklēt izeju “nenormālajiem”. Kāds psihiatrs, pēc 25 gadu pieredzes ir secinājis: “normālu cilvēku nav, ir tikai tādi, kam vēl nav uzstādīta diagnoze…” Kā redzams, izvairīties no diagnozes nav iespējams nevienam, pat pašiem ārstiem.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s