Jautājums pēc būtības

Starptautiskā jurisprudences praksē, kad tiek runāts par līgumiem, un līgumu tulkojumiem, kritiska nozīme tiek pievērsta tam, lai šie dokumenti būtu tulkoti akreditētos tulkošanas uzņēmumos, tādā veidā cenšoties izvairīties no iespējamām kļūdām vai nepareizas interpretācijas.

Taču, kad mēs pieskaramies jautājumiem, garīgiem pēc būtības, tulkojuma kvalitāte neko daudz apspriesta netiek. Dieva vārds, tikai citā valodā un punkts. Un tālāk uz šī Vārda, kā uz negraujamas klints tiek uzslieti dogmāti – garīgas aksiomas, kuras veido Baznīcas idejisko karkasu.

Viens no galvenajiem, lai neteiktu – galvenais, Baznīcas dogmāts ir grēku atlaišana pēc grēku nožēlas.

Un nav būtiski kāds ir bijis noziegums, svarīgākais, ka tas ir ticis nožēlots pirms nāves, lai cilvēks iegūtu tiesības uz ložu paradīzē.

Un tas tiek balstīts uz Jēzus apsolījumu blakus krustā sistajam slepkavai, kad tas atzina Kristu: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē [Lk 23:43]” Un šī doma, ka kāds var gūt attaisnojumu savam nodarījumam citiem par postu, vien atzīstot Dieva Dēlu un nožēlojot savus grēkus, ir daudzus sirdsapziņas mocītus cilvēkus padarījusi par dedzīgiem kristiešiem. Vai citiem par labu? Strīdīgs jautājums.

Tāpat strīdīgs jautājums kļūst šis solījums, ja mēs pieejam vērīgāk Jaunajai derībai kopumā, jo trīs dienas vēlāk, kad Kristus ir augšāmcēlies un satiekas pie sava kapa ar Mariju “Jēzus sacīja viņai: Marija! Tā pagriezās […] Un Jēzus sacīja viņai: Nepieskaries man, jo es vēl neesmu aizgājis pie sava Tēva, … [Jņ 20:16-17]

Tātad mums ir Jēzus solījums tikties paradīzē tajā pašā dienā, kad krustā sists, bet trīs dienas vēlāk viņš apgalvo, ka vēl nav bijis pie Tēva. Izslēdzot visus minējumus un varbūtības par afekta stāvokli pirms nāves, kurā izteikts solījums, vai arī pēkšņo apstākļu maiņu, kādēļ Jēzus nav fiziski varējis nokļūt paradīzē šīs dienas. Jo Viņam ir labi zināmi: “Debesu valstības noslēpumi”, kurus Viņš labprāt neatklāja pūlim, kā zinām, mums atliek vien pieņemt, ka šeit ir ieviesusies pareizrakstības kļuda, gluži kā jautājumā: “pakārt nedrīkst apžēlot”. Lieta tāda, ka ivritā, tāpat kā daudzās senajās valodās nav pieturzīmju. Kas apgrūtina tulkojuma ārējo precizitāti, kad oriģināla jēdzieniskā precizitāte nav zināma. Ļoti iespējams, ka pareizam tulkojumam vajadzēja izskatīties šādi: “Patiesi es tev saku šodien: tu būsi ar mani paradīzē.” Kas nozīmē, ka cilvēkam, kurš pat pēdējā mirklī ir novērsies no ļaunuma tiek dota iespēja nokļūt līdz paradīzei, taču kad, tas ir vēl jautājums. Kad mēģināju to apspriest ar sev zināmo mācītāju, es saņēmu tik vien kā atgaiņāšanos no manis ar vārdiem par to, ka “tajā pusē laika jēdziena nav”, taču mums ir apgalvojums, ka pēc trīs dienām Kristus vēl nav aizgājis pie Tēva. “Vēl” – tas ir laika jēdziens.

Secinājums no visa augstākminētā ir viens – Jaunajā Derībā nav tieša apliecinājuma par mūsu grēku izpirkumu caur Dieva Dēla krustā sišanu. Tas ir tikai mēģinājums sagrozīt Kristus Mācības būtību, un novirzīt no Viņa parādītā Ceļa.

Izņemiet no Baznīcas dogmām dogmu par grēku atlaišanu un paskatieties, kas paliek pāri – tikai ziedojumu trauks…

Taču tas nav viss. Neatgriežoties pie visiem pastrādātajiem Baznīcas noziegumiem pret cilvēci pagātnē, šodien tā turpina pastrādāt noziegumus Baznīcas iekšienē – milzīgais pedofīlijas skandālu skaits visā pasaulē ir uzskatāmākais no tās “darbiem”, bet bez tiem, ir arī darbi nemanāmāki. Viena Jēzus vārda ordeņa dibinātāja vārds sabiedrībā ir kļuvis par lamuvārdu ne bez iemesla. Paralēli Bībeles interpretācijai, Jezuītu ordenim ir savi iekšējie statūti, kuri, piemēram, skan šādi:

“Cilvēks, kurš pieder reliģiskajam ordenim, kurš uz īsu brīdi atmet savu ierasto režīmu grēcīgiem mērķiem – ir brīvs no pretīgā grēka, un nav sodāms ar izslēgšanu no baznīcas”. Savās slepenajās instrukcijās spāņu jezuītu priesteris Antonijs Eskobars vēsta: “Ir likumīgi… izmantot zinātni, iegūtu ar Sātana palīdzību, tikai lai tās saglabāšana un pielietojums nebūtu atkarīgs no Sātana, jo zināšanas pašas par sevi ir labas, bet grēks, ar kura palīdzību tās iegūtas ir jau pagātnē?”

Žans Batists Taberna (“Synopsis Taeologiae Practicae”) uzdod sekojošu jautājumu: “Vai tiesnesim ir pienākums atgriezt kukuli, kuru viņš saņēmis par spriedumu? Atbilde: “Ja viņš ir saņēmis kukuli par netaisnīga sprieduma pieņemšanu, tad, visdrīzākais, viņš to var neatgriezt… šo viedokli atbalstīja un aizstāvēja piecdesmit septiņi doktori (jezuīti).

Pēteris Alagola (St. Thomae Aquinatis Summae Theologicae Compenditum) saka: “Pēc Dieva gribas ir likumīgi nogalināt nevainīgu cilvēku, zagt, vai piedalīties orģijās; jo viņš ir Tas Kungs dzīvei un nāvei un visai miesai, un tādēļ Viņa gribai ir jātop izpildītai” (Ex prima secundae, Quaest, 94)

Ir ticis noliegts fakts, ka šī cēlā brālība jebkad ir bijusi slepena organizācija, taču 1761 gadā jezuītu likumi tika pēc franču Parlamenta pavēles pārtulkoti un nopublicēti tajā laikā troksni sacēlušā tiesas procesā pret tēvu Lavaletu.

Kenets R. Makkenzī raksta:

“Šim ordenim ir slepenas zīmes un paroles, atbilstošas tai pakāpei, kurai tās biedri pieder, tādēļ ka tie nenēsā īpašu apģērbu, tos ir ļoti grūti atpazīt, ja vien viņi paši sevi neatklāj. Tādēļ ka tie var izlikties par protestantiem, katoļiem, demokrātiem vai aristokrātiem, neticīgajiem vai dievticīgajiem, atkarībā no tās misijas, kāda tiem ir uzlikta. Viņu spiegi atrodas visos sabiedrības slāņos. […] nekāda mūsu piesardzība pret viņiem nevar būt lieka, tādēļ ka visa šī biedrība, esot balstīta uz bezierunu paklausības principa, var izpaust savu spēku jebkurā vietā ar nekļūdīgu un fatālu precizitāti” (“Karaliskā Masonu Enciklopēdija, 1877. g. 369. lpp”)

Vajadzēja paiet tikai 15 gadiem pēc Romas Pavesta Pāvila III bulas izdošanas, kas atbalstīja šī ordeņa nodibināšanu, kad tā biedrus sāka izdzīt no vienas vietas uz citu. Portugāle un Holande atbrīvojās no viņiem 1578. g., Francija – 1594., Venēcija – 1606., Neapole – 1622, Krievija 1820.

Ordenis tika atjaunots 1814. gadā. Šodien oficiālais ordeņa biedru skaits sastāda vairāk kā 19 000 biedru, un darbojas 112 valstīs.

Spriežot pēc tā ka ASV ir tikušas uzsāktas 37 tiesu prāvas par seksuālu uzmākšanos no Jezuītu priesteriem, un Vācijā 115 šādas apsūdzības ir izvirzītas pret Jezuītu skolām, šis ordenis nav veicis izmaiņas savos statūtos. Saskaņā ar filozofes un vēsturnieces Hannas Arendas pētījumiem tieši jezuītu ietekme bija noteicošā antisemītisma izplatībai Eiropā. Tā, piemēram, jezuītu izdevums “Civilta Cattolica” kurš bija viens no ietekmīgākajiem katoļu žurnāliem, bija “visaugstākajā mērā antisemītisks”. “Cionas protokols” tiek uzskatīts kā Jezuītu ordeņa roku darbs, tāpat rasu naida kurināšana Amerikas melnādaino un balto iedzīvotāju starpā ir tikusi pacelta kā tieši šī ordeņa aizraušanās. Šī stingri disciplinētā ordeņa hierarhija skaitās tiešā Romas Pāvesta pakļautībā, taču realitāte varētu izrādīties pretēja…

Veselais saprāts saka priekšā, ka šādi, labi ieeļļotai organizācijai vajadzētu būt kam vairāk par pedofilijas midzeni un rasu naida kurinātājiem.

Vairuma sabiedrības ausīs, šajā “apgaismotajā gadsimtā” jēdziens “ļaunums” izklausās pēc atavisma, sen atmestiem aizspriedumiem. Par spīti tam, es apgalvošu – ļaunums pastāv. Pat vēl vairāk, ir noteikti ceļi un veidi, kā tas izpaužas, pamatā darbojoties zemapziņas slānī, mums pašiem to nezinot.

Un tātad, šis abstraktais jēdziens, ieperinājies Mīlestības un taisnīguma reliģijas pašā sirdī – lielākajā, daudzskaitlīgajā konfesijā zem jezuītu drānām, izejot no saviem statūtiem vien, nav tendēts apstāties pie sasniegtā. Korumpējis Baznīcu labākās sabiedrības daļas acīs, un izraisījis dabisku reakciju, ļaunums ir pats izraisījis savu pretinieku. Un kas tad ir bijuši Katoļu Baznīcas pretinieki gadsimtos? Pareizi, tie ir bijuši Templieši, masoni, ilumināti. Šos pēdējos mēs īpaši dzirdam šodien, kā visa ļaunuma sakni. Taču vai ir dzirdēts šo “apgaismoto” brālības moto savos pirmsākumos? Tas skanēja “Ar mieru uz būdām, ar karu uz pilīm”.

1717. gadā, kad notika t.s. “Masonu revolūcija” un no pilnībā slepenas organizācijas tā kļuva par publisku, vairums tās ložu bija jau ar sagrozītiem rituāliem un pārpildītas ar Ignacija Lajolas bērnu atvasēm.

Tāpat pēc 1307. gada 13. oktobra, Melnās Piektdienas, Templiešu ordeņa faktiskās iznīcināšanas, kad šis ordenis vēlāk atdzima tas jau bija zem Romas Pāvesta svētības.

Tādēļ, kad mēs dzirdam, ka pie visa ļaunuma ir vainojami tur ilumināti, masoni, ebreji vai tml., to nevajadzētu uztvert virspusēji.

Es šobrīd nedomāju apgalvot, ka visas sazvērestības uz pasaules ir jezuītu ordeņa roku darbs. Kā jau minēju iepriekš – ļaunumam nav nedz nacionālās nedz reliģiskās piederības.

Nenoliedzami, milzīgi naudas līdzekļi ir jau vienas iepriekšminētas nācijas (lasi – ebreju) rokās, un nauda, kad tās ir par daudz, kā jebkurš pārspīlēts labums, kļūst par ļaunumu.

Atbilde uz jautājumu, kas ir ļaunums vispār jau ir tikusi dota filosofiska rakstura grāmatās – un tā ir savelkama uz ko līdzīgu šim – ļaunums, tās ir subjektīvas sekas vai cēloņi, radušies no saskaņas, jeb līdzsvara trūkuma. Subjektīvs, jo tas pats ļaunums vienam, var būt labums otram. Bet subjektīvs nenozīmē nereāls. Viss, kas pastāv, ir reāls.

Pastāv noteikti kopēji, ļaunuma, jeb graujošo spēku dabā, darbības modeļi, kuri var atšķirties pēc to ārējās formas, taču vienmēr būs identiski pēc iekšējās struktūras.

Tā piemēram, tiklīdz parādās jauna idejiska apvienība, kura spēj sekmīgi uzveikt iepriekš pastāvošo par destruktīvu kļuvušo iekārtu, tiek mēģināts to vispirms apmelot, parasti šādā veidā to tikai vēl vairāk aktivizējot un popularizējot, pēc tam seko centieni to fiziski iznīcināt, izmantojot vecās iekārtas resursus. Tālāk seko mēģinājums korumpēt šajā jaunajā apvienībā esošos elementus (biedrus). Kam seko mēģinājumi iepludināt tajā elementus, kas tās būtību sagrautu no iekšpuses, saglabājot tās formu. Šajā pēdējā stadijā, veiksmīga rezultāta gadījumā šī jaunā apvienība iegūst vispārēju atzinību no valdošās elites un tā kļūst cienīga aizstāt iepriekš pastāvošo iekārtu.

Un tagad paņemiet pēc brīvas izvēles jebkuras organizācijas vēsturi un apskatiet šīs darbības struktūras gaismā. Komunisms? Lūdzu. Franču revolūcija un Napoleons? Lūdzu. Baznīca? Un tā tālāk un tā jo projām. Tas vienkārši ir modelis, kurš pastāv dabā kā radošo un graujošo spēku mijiedarbība.

Tādēļ nevajag ļauties domai, ka tās pastāvošās iekārtas vai organizācijas pagātnē, kuras ir uzveikušas šobrīd esošās ir bijušas sliktas. Vai, ka sliktas un uzveicamas ir pastāvošās, un ir nepieciešamas jaunas, kuras būs tās labākās. Tās ir tikai dabas mūžam mainīgās formas, kas rodas, pastāv, līdz sagrūst.

Bet, ja, nav iespējams nodefinēt pēc lietu ārējās formas tās domājamo labumu vai ļaunumu kā tādu, nākas vien pieņemt, ka tas ir subjektīvs, neobjektīvs, taču reāls, jo tam ir nenoliedzami reālas sekas.

Lūk arī atbilde uz kopējo jautājumu, vai būtu jāmaina pastāvošā iekārta? Nē, ir jāmainās tās elementiem, mums pašiem, reāli, subjektīvi, iekšēji. Un šo iekšējo izmaiņu sekas būs – jaunas iekārtas rašanās.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s