Velosipēda Diena

Mazliet jautrāks stāsts.

Saulainajā 1943. gada 19. aprīlī dr. Alberts Hofmans uzkāpa uz velosipēda, lai dotos mājup no darba, taču pēkšņi pazīstamais bulvāris pa ceļam uz mājām pārvērtās Dalī gleznā, un lai arī viņam pašam likās, ka viņš brauc lēnām, patiesībā viņš traucās mežonīgā ātrumā. Mājās pie viņa izsauktais ārsts nespēja novērot nekādas novirzes no normas, izņemot paplašinātas acu zīlītes, taču pašam Hofmanam likās, ka viņš ir dēmonu apsēsts, viņa kaimiņiene – ragana, un apkārtējās mēbeles istabā viņu apdraud. Viņš, pirmoreiz, kā tā atklājējs, apzināti iedzēra LSD-25.
Šis preparāts tiek ekstrahēts no sēnītes Claviceps purpurea fungus un agrāk cilvēkiem izraisīja saindēšanos. Ieēsta ar rudzu miltiem, samaltiem no sēnītes apsēstiem rudziem, tā izraisīja „svētā Antonija liesmas” – muskuļu spazmas, agresiju, neprātu, nāvi. Piecus gadus šī sēnīte izvilkuma veidā kā lizergīnskābe nogulēja uz plaukta Bāzeles, „Novaritis” zāļu laboratorijā. Taču tagad šis spēcīgais psihodēliķis nonāca psihiatru redzeslokā, un 50-to gadu sākumā visi galvenie psihiatrijas centri eksperimentēja ar LSD uz cilvēkiem un dzīvniekiem.
Tika uzskatīts, ka LSD der kā alternatīva šizofrēnijas ārstēšanai. Taču šis līdzeklis nedeva gaidāmos rezultātus, bet gan tieši pretējus – grūti atšķiramus no pašas šizofrēnijas, ieskaitot rakstura izmaiņas. Izkļuvis no šaurās medicīniskās vides, tas nonāca „puķu bērnu” rokās, un vētrainais furors, ko tas izraisīja, beidzās ar aizliegumu ar likumu. LSD īpatnība ir tā, ka tas nobrucina aizsargvalni starp apziņu un bezapziņu, un cilvēks var pēkšņi sākt atcerēties, piemēram, savu pieredzi mātes vēdarā, kā embrijs. Tā iedarbība uz cilvēkiem, protams, atšķiras. Taču no šīs iekšējās, daudz košākās pasaules ir grūti izrauties, lai arī LSD fizisku atkarību nerada, un ar laiku var kļūt neiespējami atgriezties objektīvā uztverē. Holandē „Alise brīnumzemē” tika nominēta dokumentālo filmu kategorijā. :]
60-tajos gados, kad LSD jau tika plaši izmantots kā medikaments, atklātībā nonāca eksperimenti, kurus ar LSD veica ASV Centrālais Izlūkošanas dienests.
Eksperimentu rezultāti ir sekojoši. Kad jūs skatāties raidījumus ar neuzticību, vai tajos nav 25 kadrs, paredzēts jūsu zombēšanai, jūs jau esat palaiduši garām pašu galveno – jau raidījuma galviņas ir veidotas pēc tiem pašiem vizuālajiem efektiem kādus liek piedzīvot LSD un citi psihodēliķi. Jūs jau esat suģestijas stāvoklī…
2005. gada vasarā „Lielbritānijas Psihiatrijas žurnāls” nopublicē rakstu, kurā tiek pacelts jautājums par iespēju atļaut izmantot LSD medicīniskos nolūkos. Tam sekoja neatkarīgā medicīnas žurnāla „Lancete” redaktora sleja, kurš arī iestājās par LSD legalizēšanu, un šis raksts ieguva popularitāti pateicoties atsaucei „The Guardian”. Atsevišķi zinātnieki uzskata ka LSD aizliegums ir irracionāls pēc būtības, jo ar to pat var ārstēt no alkoholisma. 2001. gadā ASV Pārtikas un zāļu administrācija, iespējams LSD iedarbības iespaidā, atļāva LSD izmantošanu klīniskiem pētījumiem.
Taču atgriezīsimies pie pašas šizofrēnijas. Ja atbildes meklējumos jūs atvērsiet kādu psihiatrijas lapu internetā, jūs tur varēsiet izlasīt sekojošo: Šizofrēnija ir polimorfa psihiska slimība, saisīta ar domāšanas procesu un emocionālu reakciju dezintegrāciju, ko bieži pavada dzirdes halucinācijas, murgi, vārdu dezorganizācija uz izteiktas sociālās disfunkcijas fona un darbaspēju zudums. Dziļāki psihiatrijas pētījumi kļūst vēl skaidrojošāki: šizofrēniķiem ir novērojama paaugstināta dopamīnenerģiskā aktivitāte mezolimbiskajā un pazemināta mezokortikālajā ceļā. Viss kļuva skaidrs?
Bet paskatīsimies, ko šajā sakarā mēs vēl varam atrast tīmeklī. Šizofrēnija – (no sengrieķu. Σχίζω – šķelt unφρήν – prātu, saprātu). Lai saprastu ar to saistītās izjūtas, ieklausīsimies pacientā.
„Sickert: mani mežonīgi kaitina mana personības dalīšanās. Tas taču ir vienkārši kaut kāds murgs, kad viena no manām personībām ir iemīlejusies, cita dusmīga, bet vēl viena jau sen visu aizmirsusi un nervozi smēķē, stāvot malā. Bet pārējās, labi, ka guļ pagaidām…”
Cits gadījums, šoreiz no malas: „Es šobrīd esmu precēta bet nodalīta no sava vīra, kuram ir personības šķelšanās, un viņam tā ir kopš pusaudža gadiem, bet es par viņa diagnozi uzzināju tikai pēc laulībām. Es ciešu no viņa nopietnām paranojas problēmām, nesavaldības un fiziskas iespaidošanas ar biežu emocionālu tirāniju un fizisku iebiedēšanu. Viņš ir konstanti nepamatoti paranojiski greizsirdīgs un viņš ir divi dažādi cilvēki, bet es arvien mazāk saskatu viņā labo, dusmās viņš draud izdarīt pašnāvību, un šis saraksts ir bezgalīgs.”
Kā redzam, šajā stadijā var novērot nevis nesakarīgas emocijas un domas, bet gan konkrētas, bieži ar īsiem starpposmiem diametrāli pretējas. Nav sūdzības par to, ka vārdi atšķirtos no emocijām – dusmās mīļvārdiņi un riebeklības jūtu uzplūdā, lasi – haoss. Abos gadījumos sūdzības par vienas personības dalīšanos, dezintegrēšanos, gan par it kā vairāku personību klātieni vienlaicīgi, starp kurām kāda īslaicīgi dominē, bet pārējās nevar izpausties. Protams, šizofrēnijas stadijas ir atšķirīgas.
Vai ir iespējama vairāku apziņu klātbūtne vienā ķermenī? Pajautājiet to bakteriologam, un viņš atbildēs – jā, miljoniem, miljardiem precīzāk simts triljoni apziņu mīt cilvēka ķermenī un uz tā.
Baktērijas, tās nav nesaprātīgas būtnes, bet drīzāk kā mazas laumiņas un rūķīši, kuri uztur mūsos dzīvību, un bakteriologs viņu pasaulē jūtas kā Gulviers liliputijā. Viņš tās pēta mikroskopā un novēro, kā šīs mazās dzīvībiņas strīdās par to, vai „tur ārā” ir kāda augstāka apziņas forma, jo neviena no viņām līdz šim to nav redzējusi. Un pats bakteriologs lauza galvu pie jautājuma vai maz cilvēka dzīvei ir kāda cita nozīme, kā vien būt par barotni šīm mikroorganismu kolonijām?
Par vienu šādu koloniju stāsts.
Toxoplasma gondii – ir baktērijas, kuras pārsvarā mājo kaķu dzimtā, taču to pagaidu apmešanās vietu lomā var būt atšķirīgi siltasiņu dzīvnieki, tai skaitā – cilvēki. Šīs baktērijas apdzīvo ap 30-60 % uz zemes mītošajos organismos. Šim nešpetnajam mikrobam ir interesanta dzīve, tas vairojas tikai kaķos, piedevām dzimumceļā,  iedējot olas to ekskrementos, no kurienes tās tālāk transmigrē uz pelēm.
No kaķiem inficējas arī cilvēki, kaut arī var šo baktēriju uzņemt savādāk – caur steiku, vai kādu citu līdz galam neizkarsētu gaļas produktu. Nokļuvis cilvēka organismā šis kosmopolīts dodas pa asinīm kā ar sabiedrisko transportu uz smadzenēm, bet pēc tam paslēpjas tur no imūnsistēmas, šī imigrācijas dienesta, izveidojot tur aizsargapvalku. Un it kā jau sākumā nemaz neriebj, taču… toksoplazma liek cilvēkiem iemīlēt kaķus. Pēc angļu parazitologa Ričarda Hollimana sacītā, gandrīz 70% ar toksoplazmu inficētu cilvēku ir kaķu saimnieki, vai arī sapņo kādu sev iegūt… Vai varbūt irracionālas bailes no kaķa, kurš pārskrējis pār ceļu?
Taču grauzējus šie prāta manipulatori padara pavisam neprātīgus.  Pēc parazītu diktāta tie pārstāj baidīties pat no kaķu urīna smakas, kļūstot  minkām par vieglu laupījumu. Tādā veidā baktērijas atkal nokļūst nākošajos kaķos.
Parazīti mijiedarbojas ar smadzeņu ķīmiju – apgalvo pētnieks Jaroslavs Flergs. – citiem vārdiem – tam piemīt iespējas tās vadīt. Un daļēji tās arī vada. Protams, ne gluži tā kā streptokoki. Taču eksperimenti ar toksoplazmu inficētajiem brīvprātīgajiem uzrādīja, ka viņi ir tendēti pārkāpt pieņemtos noteiktumus un izdarīt absurdas, nesaprātīgas lietas. Piedevām tiem bija aizkavēta reakcija. Tajās valstīs, kurš šis parazīts ir ļoti izplatīts, masveida personības izmaiņas var novest pie izmaiņām valstu kultūrā – saka Kevins Laffertijs. Varbūt tas nebija Hitlers, kurš pieņēma Die Endlösung(galējo risinājumu) ebreju jautājumā, bet kādas baktērijas viņa galvā, kurām patīk nāves smaka?…
Eksistē vairāki neatkarīgi novērojumi, kas apstiprina inficēšanos ar toksoplazmu šizofrēnijas un paranojas gadījumos. Inficēšanās ar toksoplazmu smagā formā ir grūti atšķirama no šizofrēnijas, un abi gadījumi vienādi noved pie astrocītu, kas balsta un norobežo nervaudus, bojājumiem galvas smadzenēs. Nav pamats uzskatīt, ka tādas zāles kā Hloropromazīns neārstē šizofrēniju, jo tas uz baktērijām iedarbojas līdzīgi, kā Iprīts uz franču garnizonu Pirmajā Pasaules karā. Taču šīs zāles, kuru sastāvā katra no vielām ir toksiska, nāvējoša inde pati par sevi, atstāj tik pat graujošu iedarbību uz imūnsistēmu un citām baktērijām, ka to iedzeršana ir pielīdzināma tam atomsprādzienam, ar kuru amerikāņiem draudēja Hruščovs, klapējot ar kurpi pa tribīni, solot viņiem parādīt „Кузькин’ мать!”(netulkojams).
Lai saprastu slimību uzliesmojumus un noklusumu, bakteriologam būtu jāieskatās ne tikai mikroskopā, bet arī cilvēku kara hronikās, kādā ritmā un secībā pārvietojas karaspēki.
Baktērijas. Vai mēs nevarētu uzskatīt, ka baktērijas ir kā bites bišu stropā, vai zvirbuļi barā? Aplūkojot to uzvedību lidojumā tie izskatās pēc viena vesela organisma.
Ir noskaidrots, ka domas un pārdzīvojumi ietekmē magnētisko lauku ap galvu, kurš ir tik smalks, ka tas neietekmē piemēram metālisku priekšemetu lidošanas trajektoriju galvas tuvumā, taču tas noteikti ietekmē zonu, kuru mēs saucam par „privāto telpu” un šī magnētisma īpašības, ja tās papētītu smalkāk, uzrādītu lielu līdzību ar gravitāciju, jeb energoapmaiņu. Padomājiet ciešāk pie jēdziena „pievilcīgs cilvēks” un kāpēc atšķirīgiem cilvēkiem tie būs atšķirīgi.
Ja baktērijas ietekmē domas un emocijas, tās ietekmē arī bio-elektrisko starojumu ap galvu. Šāds starojums ir arī ap šūnām, tāpat kā visiem dzīvajiem organismiem. Arī baktērijām. Baktēriju kolonijas uzvedas sinhronizēti, kas nozīmē, ka to starojums sakrīt. Matērijas daļiņas ar vienādu magnētismu – vai neizklausās pēc vienotas substances? Dzīvas substances, ar vienotu darbības mērķi. Vai tik ļoti neiespējama šķiet doma, ka šo atsevišķo saskaitāmo summa varētu veidot pavisam jaunu lielumu – kopēju apziņu? Kā citādi mēs varētu izskaidrot mazu, savstarpēji nodalītu radībiņu kopēju rīcības modeli un ietekmi uz krietni lielāka organisma emocijām, domām un uzvedību, kurš kā forma ir ārpus to uztveres? Man prātā nāk tikai viens apzīmējums šādām formācijām, un tas ir identisks tam, ko redzēja jautrais velosipēdists Hofmans Velosipēda dienā – dēmoni.
Protams, dēmoniskās formas halucinācijās visdrīzākais veido paša cilvēka apziņa, apveltot tos ar no redzes atmiņas izvilktiem tēliem, vai tēlu apvienojumu, kas saistās ar noteiktiem priekšstatiem par kādu destruktīvu spēku. Dēmoni ir tikuši apveltīti ar āžu ragiem, taču diez vai tiem būtu nepieciešams badīties, asti un vērša kājām, puscilvēki-pusdzīvnieki ar netikumu izvagotām sejām, hipertrofētām formām.
Demonoloģijas autore Baznīca ir faktiski visu savu pastāvēšanas laiku nodarbojusies ar ekzorcismu, ļauno garu izdzīšanu. Ja tas nav ticis pārtraukts, vai mēs varam uzskatīt, ka tas nekad nav izdevies?
Diez vai kādam būtu pacietība nemitīgi tiekties atkārtot neizdevušos eksperimentu vēl un vēlreiz, cauri gadsimtiem…
Baznīca, un ar Dieva vārdu cīnās pret baktērijām?… Šī uzjautrinošā doma, var pārvērsties atklāsmē, ka viss ir mijiedarbībā, un ietekmējošo no ietekmējamā šķir tikai spēku samērs, vai sviras atbalsta punkts. Baktērija pakļaujas augstākas pakārtotības sistēmai, mūsu emociju un domu līmenī. Domas pakļaujas augstākas pakārtotības sistēmai, dievišķo, jeb Dabas likumu līmenī. “Kristus vārdā, pavēlu!”…
Izteikšu pārdrošu apgalvojumu – bakteriologu rokās ir cilvēka psihiskā veselība.
Nav vienkārši klasificēt sugas simts triljonu lielā populācijā…
Vai tā varētu būt mūsu pašu rokās? Jā. Ja jums nāk virsū „melnie”, ieejat kaut karstā dušā, paceļiet sava ķermeņa temperatūru, tas iznīcinās daudzas baktērijas uz jūsu ādas. Ar baktērijām cīnās arī imigrācijas dienests – mūsu imūnsistēma. Viss, kas nostiprina imūnsistēmu, nostiprina mūsu aizsardzību pret baktērijām. Viss kas grauj imūnsistēmu, nāk par labu baktēriju „okupācijas karaspēkam”. Stress grauj imūnsistēmu. Depresija grauj imūnsistēmu. Balderiāns ir vienīgais augs dabā, kurš atjauno nervaudus.
Nieres izvada no organisma sārņus, arī tos, kas rodas sadaloties (sadegot) olbaltumvielām (organikai), attīrot to un atslogojot imūnsistēmu. Nātrija hidrokarbonāts,”Dižā ugunsgrēka pelni” pazīstams kā dzeramā soda, lietotspareizāsproporcijās ārstē no nieru nepietiekamības. Soda ir neitrāla. Saslimšana ved pie ķermeņa “saskābšanas” un soda regulē skābju līdzsvaru.
Arī trauksme organismā rada skābes. Tas notiek sekojoši – baiļu emocijas caur nervu (šo dvēseles kaulu) pārslodzi izjauc elpošanas ritmu, krasi samazinot skābekļa piekļuvi un oglekļa izvadīšanu. Skābekļa trūkums liek sisties sirdij straujāk, lai varētu nogādāt to ātrāk pie šūnām ar sarkano asinsķermenīšu starpniecību, taču skābekļa ir par maz, kas sāk smacēt mikrobus, un bendēt audus, kuri savukārt sāk masveidā mirt vēl vairāk izdalot oglekli, kurš dēļ bremzētas elpošanas nevar tikt izvadīts no organisma, radot tajā ko līdzīgu holēras epidēmijai. Nākošais kas cieš no skābekļa bada ir smadzenes, sākas roku trīcēšana, galvas reiboņi, nervu šoks. Skābekļa nepietiekamība var pat izraisīt halucinācijas, vai arī ģīboni, kas ir organisma metode kā atslēgt apziņu, lai pārrautu noslēgto loku…
Pirmais, kas jādara trauksmes gadijumā ir jāsaglabā dziļa, mierīga elpošana. Elpošana ir ķermeņa dzinējs, motors, viss pārējais ir pakārtots tai. Tālāk var pievērsties domām, jo tās, savukārt, kontrolē emocijas. Var mēģināt tās novirzīt citā virzienā ar iemīļotās mūzikas palīdzību, taču diez vai tai būs labvēlīga iedarbība, ja mikrafonā, nomācošā balsī dīksKurts Kobeins: “…I’m a looser baby, so why don’t you kill me…”* Ja jums ir alerģiska reakcija uz simfonisko mūziku kopumā, un Mocarta Odu priekam atsevišķi, un ārpus roka mūzikas nepastāv, tad es kā sirdspilienus varētu izrakstīt, nu, piemēram Robu Tomasu, no Matchbox 20. Paņemsim albūmu: “Tu esi vairāk nekā tu domā, ka esi”  un uzliksim akustisko versiju dziesmai “Sērga”: “Feels like you made a mistake, you made somebody’s heart brake. But I am stronger than you know, and now I have to let you go…”** ja tā ir par lēnu, un neatbilst jūsu sirds ritmam, šai dziesmai ir arī vētrainā versija.
*esmu neveiksminieks mazais, kādēļ gan tev nepielikt man punktu… – angl.
** Tu laikam izdarīji kļūdu, tu liki salūzt kādai sirdij, bet esmu stiprāks kā tev šķiet, un laiks tev tagad projām iet.. – angl. Spied šeit.
Kas ir tas, kas vēlāk atjauno līdzsvaru organismā? Asins plazma, dzeramās sodas organiskais brālis…
Tulio Simancini, itāļu onkologs ir atklājis, ka ar sodas skalošanu tieši cietušajā vietā var ārstēt vēzi, kuru izraisa sēnīteKandida, visās tās variācijās, un nevis anomāla šūnu dalīšanās, kā ir ticis pieņemts uzskatīt līdz šim. Kādēļ soda netiek plaši pielietota medicīnā? Atbilde uz jautājumu ir atrodama raksta turpinājumā.
No vietnes „Doctus”:  “…jau šobrīd ir daļēji zināmi gan pozitīvo, gan negatīvo emociju ietekmes fizioloģiskie mehānismi uz organisma imūnsistēmu un organisma vispārējo veselības stāvokli.  Emocijas mobilizē organismu darbībai, provocējot veģetatīvās (sirdsdarbības frekvences maiņa u.c.) un endokrīnās (adrenalīna izdalīšana u.c.) reakcijas.”
Vai jūs pazīstat kādu kam ir šobrīd vispopulārākā psihiskā kaite – veģetatīvā distonija? Psihoterapeite un psihiatre Lada Stoligvo stāsta:
„Veģetatīvā nervu sistēma nodrošina visu mūsu iekšējo orgānu darbību, psihes un ķermeņa mijiedarbību. Veģetatīvu traucējumu cēlonis var būt arī psihiska saslimšana, piemēram, depresija. Psihoterapeiti to sauc par depresiju ar veģetatīvu masku, kad depresija slēpjas aiz veģetatīvās distonijas simptomiem (no shit!). Reizēm veģetatīvo traucējumu cēlonis ir citas somatiskas (fizioloģiskas) slimības, piemēram, vairogdziedzera disfunkcija, virsnieru dziedzera pataloģija u.c. Patiesībā ikviena smaga slimība, kas novājina organismu, var novest pie veģetatīviem traucējumiem. Kad cilvēkam ir veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, bet vēl netiek diagnosticēta veģetatīvā distonija, iespējams, pietiks ar vizītēm pie psihoterapeita vai psihologa un drosmīgu stāšanos pretī savām bailēm. Bet reizēs, kad sākusies veģetatīvā distonija, visticamāk, būs jādzer zāles. Lēkmes var mazināt ar trankvilizatoru palīdzību, bet trankvilizatori veido atkarību, tāpēc tos var rekomendēt tikai ārstēšanās sākumā. Tāpēc pašlaik tiek uzskatīts, ka pareizi ir nozīmēt antidepresantus ilgstošam ārstēšanas kursam. Tas nozīmē, ka ar vienu antidepresantu paciņu nepietiks. Ja traucējumi ir parādījušies nesen, zāles jādzer vismaz pusgadu. Ja ir sūdzības ilgāk nekā divus gadus, ārsti pacienta stāvokli vērtē kā hronisku, tādā gadījumā ārstēšanās kurss var būt vēl ilgstošāks. Stāvoklim stabilizējoties, zāļu devu var samazināt. […] var sanākt tā, ka, pārtraucot lietot zālēs, neatrisinātā situācija atkal “uzbrūk”.”
Trankvilizātori, antidepresanti, pusgadu, ilgāk… sarunā ar vienu cilvēku, kuram ir uzstādīta šāda diagnoze, viņš man bezcerībā pateica, ka, pēc ārsta teiktā, zāles jādzer viņam būs visu mūžu…”
Stop! Ja zāles ir jālieto visu mūžu – tās neārstē, tikai uztur slimību. Slimības ir izdevīgi ārstēt, nevis izārstēt, teica kāds alkatīgāks ārsts. Un pareizā atbilde uz jautājumu, kādēļ zāļu nosaukumi skaidrojošajā vārdnīcā drīz aizņems lielāko terminu daļu ir sekojoši: Amerikā tikai  no antipsihotiķiem  un antidepresantiem vien farmācijās kompānijas ieņem $ 25 000 000 000 USD gadā.
Vai paši psihiatri ir spējuši vienaldzīgi noskatīties uz naudiņām, kas izplūst farmācijas firmu virzienā caur viņu rokām? Ir tāds jēdziens – DNI, „Diagnoze, kā naudas ieguve”. Timotijs Alens: Harvardas Medicīnas skolas, Bostonā, psihiatrijas profesors bija nejauši piemirsis ienākumu deklarācijā minēt, ka laika periodā no 2000.-2007. gadam farmācijas firmas viņam izsniedza aptuveni $ 1 600 000 USD.  Profesors, Psihiatrijas un Bihevioriālo zinātņu valdes loceklis Čarlzs Ņemerovs no 2000.–2007. g. no GlaxoSmithKline saņēma tikai mazliet virs $ 960 000 USD.
Psiho-Farmaceitiskās idustrijas Alianse tās gadskārtējai sanāksmei, noturētai SanFrancisko, neraugoties uz protestiem, akceptēja finansēšanu no farmacijas firmām virs $ 1 700 000 USD. Nav pārsteigums, ka ASV bērniem un pusaudžiem tiek  izrakstīti antipsihotiķi sešas reizes vairāk, kā Apvienotajā Karalistē, 30 miljoniem amerikāņu izrakstot antidepresantus dēļ, „ķīmiskā disbalansa”, ko psihiatri akceptē kā farmācijas mārketinga kampaņu, nevis zinātnisku faktu.
Tā ir Amerika, jūs sacīsiet. Jā, taču raksta sākumā es pieminēju savas tuvās radniecības saites ar Rīgas rajona Galveno psihiatru. Psihiatrs, kurš izraksta pēc iespējas mazākas devas pacientiem ir kā cilvēks, kurš zāģē pats savu zaru, kož rokās tam, kas to baro. Dr. Pūce, kura tiek izskatīta par ļoti labu psihiatru, ir viens no šādiem cilvēkiem. Taču ļoti garš ir to uzvārdu saraksts, kuri ir zināmi kā īpaši dāsni zāļu izrakstīšanā. Un es varētu sastādīt precīzu grafiku, pēc kāda mana paziņa dodas uz psihiatrijas koferencēm, kuras kā likums tiek rīkotas eksotiskās pasaules malās, ar no ēdieniem lūztošiem banketiem un zāļu ražotāju milzīgiem reklāmas banneriem gar sienām, un bezspēcības dusmās rēcošu protestētāju pūli aiz durvīm, ar plakātiem uz kuriem redzamas radinieku fotogrāfijas, kuri miruši no medikamentu pārdozēšanas, un uzrakstiem: „Psihiatrs ir šarlatāns”. Un šis uzraksts ir patiess, jo psihiatru uzstādītās diagnozes mēdz būt neskaidras un patvaļīgas, atļaujot pārāk daudz brīvas vietas viedokļiem un interpretācijām, lai to jebkad varētu piesaistīt zinātniskiem standartiem. Bet tikmēr paši psihiatri mierīgi, aiz apsargu mugurām un skaņas necaurlaidīgām sienām bauda kafiju un diskusijas par to, kāda slimība vēl būtu pievienojama Psihisko slimību Diagnožu un Statistikas rokasgrāmatā, jo tā ir sastādīta nevis zinātniskas izpētes, bet gan psihiatru konsīlija balsošanas kārtībā. Farmācijas firmas šiem sarakstiem tikai pievieno atbilstošu zāļu nosaukumus.
Jā, jā, es zinu, es atceros, ka arī man ir teju vai uzstādīta diagnoze, kas liecina par nespēju sakarīgi domāt. Es arī piekrītu savai subjektīvajai attieksmei pret psihiatriju, ko veido fakts, ka mans vecākais brālis, bezmiega, dēļ bīstama darba iespaidā nostresojās līdz paranojai, un nokļuva Tvaika ielā. Pēc pāris nedēļām sazāļots, taču nokļuvis uz brīvām kājām, naktī, kad pie debesīm spīdēja neparasti spožs pilnmēness disks, viņš netālu no kādas pamestas mājas ieziepēja striķi, apsēja to cilpā, uzrāpās kokā un piesēja pie zara, precīzi atmērīdams augstumu. Tad aplika cilpu sev ap kaklu un pats parāva sava ešafota kloķi. Viņš nenožmiedza sevi, kā darītu vairums izmisušo, viņš atvienoja kakla skriemeli no galvas – īsa, zibenīga nāve. Kā viņš tik ātri tika uz brīvām kājām, jūs jautāsiet? Zem vecāku spiediena, radiniece izrakstīja viņu no slimnīcas bez iepriekšējas apskates, aiz laika trūkuma, jo vajadzēja braukt uz kārtējo konferenci. Es to visu varu saprast un piedot, tā nebija nedz apzināta nobendēšana, nedz pašnāvība, tas bija nelaimes gadījums. Tās ir ģimenes lietas, cosa nostra, tiesas par ārstu nolaidību nebūs, tas nevienu atpakaļ dzīvē neatgriezīs. Bet tiem, kas ir cietuši, vai viņu radinieki, no psihiatru patvaļas, vai seksuālas uzmākšanās, un šīs nozares speciālisti ir naski uz to, kā neviens cits, ir reāla iespēja meklēt aizstāvību organizācijā Antipsihiatrijas koalīcija, kurā darbojas arī daudzi speciālisti psihiatrijas un jurisprudences jomā. Tikai jābūt uzmanīgam, jo lielu aktivitāti šajā laukā veic arī Saentoloģijas baznīca…
Un, ja mēs vēlamies izveidot valsti, kurā cilvēkam ir ne tikai tiesības uz vārda un izvēles brīvību, bet arī tiesības saņemt reālu palīdzību psihisko traucējumu gadījumā, ar likumdošanas palīdzību ir jāsarauj ciešā draudzība starp farmācijas uzņēmumiem un psihiatriem. Un starp psihiatriem un valsts iekārtu, novirzot nodokļu līdzekļus psiho-terapijas, nevis psihi-atrijas virzienā. Zinātnei no jauna būs jāatklāj, ka cilvēkam ir psihe, jeb dvēsele.
Nobeigumam Hipokrāta zvērests kuru dod katrs Asklēpija brālības biedrs:
„Es zvēru pie dziedinātāja Apollona, pie visiem dieviem un dievietēm, ka šo zvērestu un šo rakstveida apņemšanos izpildīšu, cik manas spējas un saprašana atļauj.
Savu skolotāju, ārsta mākslas iemācītāju, es cienīšu.
Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu.
Savu dzīvi un ārsta māku es saglabāšu tīru un neaptraipītu.
Lai es ietu kādā namā iedams, es tur iešu tikai slimnieka labuma dēļ un izvairīšos no tīša ļaunuma, kaitēšanas, īpaši no mīlestības lietām ar sievietēm un vīriešiem, ar brīvajiem un vergiem.
Ja man, ārstējot vai neārstējot, gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.
Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava laiku laikos pie visiem cilvēkiem!
Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi!”

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s