Psihiatrija

Kādas slimības vēsture

Ir tikai viena zinātnes nozare ar tik pat šaušalīgu pagātni, kā Kristīgajai Baznīcai ar  tās Inkvizīcijas mašinēriju, kuru apskatot mums nāksies ielūkoties visdziļākās cilvēka dvēseles padibenēs. Spīdzināšana, morāla pazemošana, cilvēku kropļošana, un pat nogalināšana, ko piekopusi Baznīca cauri gadsimtiem šajā disciplīnā ir ne tikai pārmantota, bet daudzkārt pārspēta. Pārņēmusi „dvēseles ganu” pilnvaras no Baznīcas, pēc Junga, kopā ar ietekmi pār valsts sistēmu, psihiatrija ir izveidojusi jaunu dogmātu kopumu par to, kam drīkst ticēt, un kam nedrīkst.Un ir faktiski neiespējami iebilst tās dogmātiem, un nebūt pasludinātam par ķeceri. Jo šīs nozares speciālistiem ir tiesības citādi domājošos aizturēt, un ieģērbt „samierināšanās kreklā”, turot telpā aiz restotiem logiem un bez durvju kliņķa neierobežotu laika periodu bez tiesas, piegrūžot savus aprūpējamos ar dažādas pakāpes smadzenes un locekļus atslēdzošiem preparātiem, bez stingri ierobežojošām regulām, un ieslodzītā informēšanas, ka tas kādreiz varētu beigties (tiem, kas uzskata, ka cilvēki nevarētu tā rīkoties tikai tāpēc, ka tas būtu pārāk cietsirdīgi, es ieteiktu painteresēties par „Stenfordas eksperimentu”). Un tas viss ir pamatoti un loģiski, jo kurš gan uzdrošināsies iebilst pret šādu institūciju, kā vienīgi ķertais?

Taču stāsts būtu nepilnīgs, ja mēs izlaistu šo drūmo lappusi, un man, cilvēkam ar jau uzstādītu diagnozi, pat vairākām, nav jābaidās tikt pie kādas vēl…

Jā, man ir ko pastāstīt par psihiatriju no personiskas pieredzes, lai arī tas nav nekādi saistīts ar ainu, kura jau paspēja izveidoties lasītāja iztēlē. Ir tikai vienas saites, kuras var iedot ar Hipokrāta zvērestu nesaistītam cilvēkam zināšanas par brālības noslēpumiem, un būt pasargātam no tā izpaušanas sekām. Un tās ir asins saites, cosa nostra. Un tam, kurš vēlas pārliecināties, ka mani vārdi nav iekaisušu smadzeņu delīrijs, atliek tikai Googlē ierakstīt raksta autora uzvārdu sieviešu dzimtē. Āpus mūsu dzimtas nav cilvēku ar šādu uzvārdu. Man būtu daudzi amizanti gadījumi, ko pastāstīt par psihiatru ikdienu, kā arī lietas, par kurām vajadzētu pastāstīt kā brīdinājumu, taču mana nekompetence kā mediķim nepiešķir tām nekādu tālākejošu spēku. Tas, par ko es varu pastāstīt ir kādas slimības vēsture, kura ir tikusi pasniegta kā manējā, un kas var kalpot par uzskatāmu piemēru.

Tātad. Pirmā man uzstādīta diagnoze pie pusdienu galda bija „smadzeņu mazspēja”, kas tiek balstīta tīri uz to, ka es esmu atteicies lietot uzturā beigtu dzīvnieku audus (lasi – gaļu). Taču vēl bez tās man ir ne līdz galam diagnosticēta, taču jau novērota „šizofrēnija”, kas bāzēta uz faktu par pārmantotu šizofrēnijas gēnu no vectēva brāļa. Pat ja es nekad šo cilvēku neesmu sastapis? Jā. Pat ja šāds šizofrēnijas gēns nav atklāts? Jā. Pat ja tādu gēnu nemaz nav, ir tikai kļūdaina hipotēze, no kuras ir pārmantojis tās nosaukumu DNS – ģenētiskais kods, un arī šadas DNS anomālijas nav atklātas? Jā.Uz ko tad ir balstīta šī diagnoze? Uz to neapstrīdamo faktu, ka šādai anomalijai ir jābūt, tikai tāpēc ka tai vajag būt.Interesanti.

Un kā šis „šizofrēnijas gēns” darbojas? Paņemsim man izskaidrotu piemēru: bērns, kurā mājo šāds „ļaunprātīgais punduris” piedzīvo traumu, redzot, kā nomirst viņa vectēvs, un ir spiests vairākas stundas atrasties vienā telpā ar tā līķi. Un tas aktivizē DNS anomāliju, izraisot bioķīmiskas izmaiņas viņa smadzenēs.Tātad vectēva nāve ietekmēja DNS kodu? Jā. Un nevis traumējošā pieredze? Jā.

I rest my case*…

*idioma, kuru izmanto tiesu praksē, kad vairāk jautājumu nav.

Lai saprastu šīs kodolskābes virknējumu darbību un nozīmi, to ir nepieciešams aplūkot ar vēsturisku atkāpi.Atklāta 1969. gadā, kā DNS, ideja par iedzimtību tika novērota jau sen un monarhijas laikos tā pamatoja valdnieka troņa pārmantojamības principu no tēva uz dēlu. „Zilās asinis” ir pirmais ģenētikas apzīmējums. Iedzimtība ir organismu spēja nākošai paaudzei nodot sugas īpatnības. Lai gan vieglāk tā ir saskatāma uz fiziskām dotībām, tā tiek attiecināta arī uz psihisko dotumu, un slimību pārmantojamību. Arī tieksme pēc viena cilvēka varas pār citiem, jebkuriem līdzekļiem, kas bija novērojama monarhijas laikā, acīmredzami uzrādīja pārmantojamības īpašības, kad monarhija bija kritusi.

Samuels A. Cartraits 1851. gadā, tikai četrpadsmit gadus pēc Čārlza Davina atklājuma, par sugu izcelsmi, atklāja psihisku slimību, sauktu – Drapetomania, kura ir raksturīga ekskluzīvi melnādainajai rasei un simptomātika izpaužas irracionālā tieksmē pēc brīvības. Slimības nosaukums ir cēlies no grieķu valodas – „bēgošs vergs”, un tās ārstēšana ir iespējama tikai vienā veidā – pēriens. Cita, šī zinātnes spīdekļa, tikai melnādainajiem atrasta slimība Dysaethesia aethiopica, uzraugu saukta par „nelietību” ir tikusi raksturota kā daļēja ādas nejūtība un „tik liels intelektuāls trulums, kāds būtu, piemēram pusaizmigušam cilvēkam”.  Šo slimību atklājējs bija dr. Bendžamina Raša, prezidenta Bendžamina Frenklina tuva drauga, māceklis. Vergu tirdzniecības attaisnošanai morālās opozīcijas priekšā, Aleksandrs Tomass un Semjuels Sillens raksturoja melnādaino rasi kā unikāli atbilstošu verdzībai, dēļ to „primitīvās psihes struktūras”.

Tālāk rases iedzimtības ideja transmigrēja Eigenikā, kas noformulējās 1883. gadā, aptuveni 50 gadus pēc Darvina evolūcijas teorijas. Šī mācība par iedzimtības bioloģisko īpašību uzlabošanu ar cilvēku selekcionēšanas palīdzību Nacistiskajā Vācijā idejiski balstījās uz Darvina teorijas. Mērkaķis bija cilvēka sākums, un Nīčes pārcilvēks – gals. „Dievs bija miris”, pēc Nīčes, un visu atbildību par psihiatru eksperimentiem fīrers uzņēmās uz sevi personīgi. Psihiskās un fizioloģiskās selekcionēšanas mašinērija strādāja uz pilnu jaudu, līdz pat Berlīnes bunkura ieņemšanai.Vai līdz ar Nacistu midzeņa iznīdēšanu tika izskaustas idejas par nepieciešamību izveidot pārcilvēku?

Īss sižetisks atstāsts par 1978. gadā Amerikā iznākušu kāda komiksa kino ekranizāciju: „Kosmiska katastrofa iznīcināja visu dzīvo uz planētas Kriptons (jēdziens „kriptofašisms” apzīmē slēptu fašisma atbalstīšanu vai tā apbrīnošanu) Izdzīvoja tikai viens zinātnieka bērns, kurš kapsulā atsūtīts uz zemes, tika fermeru atrasts un pieņemts ģimenē. Viņš tika audzināts kā parasts bērns – taču izauga par pārcilvēku, Supermenu. Vecāki tam liedza demonstrēt savas spējas, un viņš bija spiests maskēties par parastu ierēdni, taču parādījās ļaundaris Lekss Luters (Lex – lat. likumi, Lutera likumi), kura galvas āda bija tēva vainas apdegusi…” Filma tika uzņemta Warner bros. studijā, kuras dibinātāji ir Harijs (dzimis Hiršs), Alberts (dzimis Ārons), Sems (dzimis Smuls) un Džeks (dzimis Itzaks) kas emigrējuši no Polijas. Ebreji, un filmu par pārcilvēku???

Tā tika Kinoakadēmijas nominēta trijās kategorijās. Tiem, kas joprojām ir pārliecināti par demokrātisko un neatkarīgo Amerikas sapņu industriju, es ieteiktu noskatīties Holivudas filmu „Slēgtā sala”, iepriekš rūpīgi iepazīstoties ar Psihiatrijas vēstures tumšajām lappusēm, kurām šis raksts ir tikai viegls pieskāriens.

Atgriezīsimies reģionā, tuvākā mums pašiem. Kad Padomju Savienība bija uzvarējusi fašismu, un atbrīvojusi koncentrācijas nometnes no ieslodzītajiem, tās netika nojauktas, bet gan ar steigu uzlabotas, un piepildītas ar jaunu dzīvo materiālu. Taču PSRS gāja pretējā virzienā kā Amerika. Ar smadzeņu ķirurģijas metodēm psihiatri mēģināja piemēram izveidot „cilvēku-pļāvēju”, biorobotu ar tikai vienu funkciju. Dr. Ivans Pavlovs, garīdzniecības semināru nomainījis pret dabaszinātnēm Pēterburgas universitātē 1879. gadā, kā retais starp pirmsrevolūcijas zinātniekiem saņēma Padomju valdības atbalstu un iespēju turpināt savus pētījumus, pēc kuriem viņš secināja ka: „zinātnieks nevar nebūt ateists, dabaszinātne un reliģija ir nesavietojamas”. Viņš nebija īpaši sentimentāls, uzsācis pētījumus uz bērniem, viņš vēlāk pārbaudīja tos pret suņiem, cilvēka labākajiem draugiem. Un noskaidroja, ka cilvēka un dzīvnieka fizioloģisko refleksu mehānismi ir identiski un to, cik cieši fizioloģija ir saistīta ar psiholoģiju, demonstrējot to ar t.s. nosacījumu relfeksiem, kas radīs iekšēju kairinājumu arī tad, kad no paša ārējā kairinātāja būs palicis tikai kāds asociatīvs objekts; zvans uz pusdienām jau pat neredzot pārtiku, izraisīs sunim siekalu izstrādi. Pēc nāves viņš tika kanonizēts par „Padomju zinātnes simbolu”.

Dabaszinātne un reliģijas nesavietojamas? Ka tik ne tā! Pastaigājiet pa pilsētu un paklausaties kur skan zvani – kā baznīcas sauc pie tukšām bļodām!… Pavlova, šī bastarda seminārista atklājums bija kā ar pieviltu ticību un badu padarīt cilvēku par zvēru, un ja jūs meklējat izskaidrojumu viduslaiku Baznīcas zvērībām, padomājiet pie šī jautājuma no tās puses, no kuras mācītāja dēls Pavlovs…

Savukārt 20 gs. 20-tajos gados, un tas ir tikai apm. 80 gadus pēc Darvina, pāri okeānam radās psiholoģijas novirziens, pazīstams kā Biheiviorisms (behavior – angl. uzvedība,), kas balstās uz mūsu pieminētā Ivana Pavlova pētījumiem, kuri radikāli izmainīja visus priekšstatus par psihi. Par biheiviorisma pētījumu objektu kļuva cilvēka uzvedība, nevis apziņa.

Ceļā, no Darvina teorijas par cilvēka dzīvniecisko izcelsmi līdz Pavlova nosacījumu refleksiem, šie zinātnes vīri, ar Džonu B. Votsonu (1878-1958) priekšgalā izsecināja, ka jaundzimis bērns ir tikai amorāls dzīvnieks, bezdvēselisks radījums, balta lapa, un tātad, ideāls, tīrs eksperimentālu pētījumu objekts.Taču Votsons gāja tālāk, un pilnīgi noraidīja teoriju par to, ka ārējie fiziskie stāvokļi ietekmē subjektīvos emocionālos stāvokļus, uzskatot, ka pats priekšstats par subjektīvo, iekšējo pārdzīvojumu ir jāizņem no zinātniskās psiholoģijas. Viņaprāt emocijās nav nekā, izņemot ķermeniskas (viscerālas) izmaiņas un to ārējas izpausmes.Taču galveno, pateicoties Pavlova teorijai, viņš saskatīja citur – iespējā pēc noteiktām programmām kontrolēt cilvēka uzvedību.

Eksperimentālā kārtā viņš pierādīja, ka bērni subjektīvi sāks baidīties ieraugot baltu trusīti, ja iepriekš, katru reizi, kad būs paņēmuši to rokās, saņems elektrisku šoku. Un savukārt var likt šiem bērniem atkal iemīlēt trusīti, ja tas parādās pie garšīgām pusdienām, un lai arī bērni sākumā baidījās, ar laiku un arvien garšīgākām maltītēm, tie atkal ar to sadraudzējās.

Šie uzvedības programmēšanas principi caur emocijām Amerikā ieguva plašu popularitāti. Votsona koncepciju (tāpat kā visu biheiviorismu) sāka saukt par „psiholoģiju bez psihes”. Beidzot cilvēks bija izprasts…Bet ieguvuši plašu popularitāti tie pēkšņi apklusa… Vai mēs esam ko dzirdējuši par mentāli slimu cilveku uzvedības korekciju ar biheiviorisma paņēmieniem? Nē. Kā milzīgs valis, šis atklājums palēcās, lai ar milzīgu plunkšķi nozustu zem ūdens.

1926. gadā Džons L. Bīrds translēja pašu pirmo televīzijas attēlu no vienas istabas uz otru, caur telefona kabeli. Cilvēka nosacījumu refleksi bija atraduši savu izpausmi citur. Vēl tikai bija nepieciešams noskaidrot, kā caur nekustīgu attēlu virknējumu ātrumā, kuru acs uztvertu par vienotu kustību, ievest cilvēku subjektīvās uztveres stāvoklī, liktu viņam noticēt, ka tur attēlotais patiesi ir kustība, nevis fikcija. Statistika vēsta, ka cilvēks 70% savas pārliecības uztic redzētajam.

Bet atgreizīsimies pie psihiatrijas.

Kad jūs runājat ar psihiatru, nav svarīgi, vai nejauši sastaptu uz ielas kā labu paziņu, vai arī ārsta kabinetā kā terapeitu, jūs runājat ar cilvēku, kurš sevi un arī jūs nezuskata par dvēselisku būtni ar labā un ļaunā izjūtu, bet gan par bioloģisku mašīnu, kur jūtas ir tikai ķīmiskas izmaiņas organismā un to ārējas izpausmes. Morāle, viņaprāt ir sabiedrības iemācīta, tātad nosacīta.

Nākošais psihiatrijas lielais solis cilvēka dvēseles dziedniecībā bija leikotomija (leukos – grieķu val. tīrs/balts) jeb lobotomija (no grieķu:lobos – smadzeņu, un tome – griezt). Tās atklājējs Egašs Monišs tika nominēts Nobela prēmijai 1949. gadā, par „šo terapeitiskās iedarbības atklājumu” uz tādām kaitēm kā šizofrēnija u.c.

Ārstēšanas metode bija sekojoša: galvaskausa atvēršana, un abu priekšējo smadzeņu daivu savienojošo audu pārgriešana. Ātri, un vienkārši. Tālāk šis pacients tika marķēts ar kodu F07, un skaitījās izārstēts, taču ar maznozīmīgu blakni – apziņa un uzmanības koncentrēšanās spējas minimālas, pazūd paškontrole, nespēja uz radošu un spontānu rīcību, var parādīties galējas intereses trūkums par apkārtējiem. Iepriekš enerģiskiem, agresīviem cilvēkiem var parādīties rupjība, emocionāla nesavaldība, primitīvs humors un nepamatotas ambīcijas. Vienā vārdā – dārzenis; cilvēks atgriezies, no kurienes nācis, leukos – balts.

Pēc Nobela prēmijas pasniegšanas Monišam, šī metode ieguva plašu popularitāti. Tā karsts piekritējs, un vadošais propogandētājs Valters Frīmens izstrādāja jaunu tehniku, ar kuras palīdzību nemaz nevajadzēja atgriezt galvaskausu, bet smadzenes varēja „pielabot” caur acu dobumu ar ledus šķaidāmo nazi, ievadot to smadzeņu mīkstajos audos, un izdarot pāris apļveida kustības, neatgriezeniski bojājot nervaudus. Kā pretsāpju līdzeklis tika izmantots elektrošoks.

Frīmens apgalvoja, ka šādi no „dvēseles slimības” tiek izņemta emocionālā sastāvdaļa. 1950. gadā ASV šādas operācijas tika veiktas 5 000 pacientiem. Šajā pašā gadā PSRS to oficiāli aizliedza. Šis aizliegums daudzās valstīs sekoja 70-tajos g.

1977. gadā ASV kongress izviedoja cilvēku aizsardzības komiteju pasargāšanai no Biomedicīniskas un Biheiviorālas pētniecības uz tiem, un, lai izmeklētu apstākļus, kuros psihoķirurģija tika izmantota, lai kontrolētu minoritātes un apspiestu indivīdus. Taču vēl joprojām katru gadu ap 15 lobotomijas operācijām tiek veiktas Masačusetsas Galvenajā Hospitālī, Bostonā.

Kā tas sanāk, ka demokrātiskās valstis, kā Amerika, izmanto šo cilvēka no viņa dvēseles atgriešanas operāciju, bet PSRS to aizliedza jau 50-tajos gados? Tas tādēļ, ka Padomijai rūp cilvēks! Nu, un arī tādēļ, ka tajā gadā PSRS tika sintezēts Hloropromazīns, brīnumlīdzeklis pret šizofrēniju.

Kas slēpjas zem šī medikamenta nosaukuma? Zāles oriģināli ir izgudrojuši franči (P.Chapentier, franču zinātnieks). Un tā nav nejaušība. Šo zāļu bāze pirmoreiz tika izmēģināta uz pašiem frančiem 1915. gada 22. aprīlī, pie Ipras, kad Vācu karaspēks pirmoreiz pa vējam palaida hlora gāzi… Zinātniekam atlika tai pievienot Fenotiziānu, oriģināli pesticīdu pret kaitēkļiem, kas satur etiķskābi, benzolu, un ēteri, kā arī Dimetil-propān-amīnu, jeb metilspirtu, lai vienkārši iedzerot šādu „kokteili” tiktu panākts dziedinošais efekts. Otrs nosaukums šim  medikamentam ir „ķīmiskā lobotomija”.

Šobrīd šis preparāts tiek ražots Farmācijas firmā „Gridex” ar nosaukumu Aminazīns, un iegādājams pilsētas aptiekās, kā recepšu medikaments. Kad jūs redzat kādu psihiatriskās klīnikas pacientu ar bezdibenīgi trulu skatienu un sejas izteiksmi, kurš nespēj nedz apturēt, nedz noslaucīt tekošās siekalas, tad ziniet, ka tās nav slimības izpausmes, bet gan “ārstēšanas” rezultāti.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s