Patērētāju kults

Ir kaut kas, kas ir izmainījis pasauli pēdējos simts gados tik ļoti, ka, ja mūsu vecvecāki šeit atgrieztos, viņi ar grūtībām atpazītu šo pasauli, taču viņiem tā patiktu. Šī pasaule nevar nepatikt un tam ir savs iemesls. Un vienlaicīgi mēs to nevaram ciest, vai ne tā? Jā, pēdējā simtgadē pasaules sejas vaibsti ir izkalti no jauna. Un visdziļāko rievu tajā ir iecirtis cilvēks, par kuru vairums no mums nekad nav dzirdējuši. Šo cilvēku sauca Edvards Bernejs (Edward Bernays), viņš bija Ņujorkas virsrabīna mazdēls, un Freida māsasdēls. Šo cilvēku mēdz saukt par Publisko Attiecību (PR, Public Relations) tēvu, jo tieši viņš izgudroja augstākminēto jēdzienu, lai aizstātu ar to vārdu Propaganda. Šī cilvēku domu tēlnieka biogrāfiju atstāsim Wikipēdijai, bet iegriezīsimies viņa darbnīcā, lai apskatītos, ar kādu materiālu viņš strādāja.

Zemapziņa, tā ir gadu tūkstošiem veidojusies rīcības modeļu glabātuve, kura joprojām ir atvērta jaunai informācijai. Tajā glabājas milzīgs dabas spēks, kas liek cilvēkam saglabāt sevi un vairoties tāpat kā jebkurai citai dzīvai būtnei, sākot ar amēbu un beidzot ar vali. Vienīgi atšķirībā no pēdējiem diviem, cilvēks ir apveltīts ar sevis apzināšanos, spēju kuras neglītais brālis savtīgums – hipertrofēta egoisma forma, ir tādos cilvēkos kā Freida māsasdēls, iesējis vēlmi manipulēt ar cilvēku zemapziņu tā, lai cilvēka radošo spēku pārkaltu monētās, un noglabātu tās drošākā vietā, patālāk no viņiem pašiem.

Un šāda verdzība mūs nesatrauks, kamēr vien nauda pietiks pašiem. Mums tā pat patiks, savā veidā. Šai patikai ir viens apzīmējums, kuru uzdrošināšos nosaukt – tas ir sapnis. Un viss pat būtu, nu, daudz maz pieņemami, ja pa to laiku nenotiktu savādas lietas… kā cilvēce iznīcības priekšā. Es nerunāju šeit par ledus kušanu Arktiskajos apgabalos, to, kopā ar visu globālo sasilšanu vēl var norakstīt uz Saules aktivitātēm un pieciest. Es runāju par dzīvībai vitālu dabas resursu, ūdeņu, gaisa un pārtikas piesārņojumu. Ja šobrīd, tas ir, šodien mēs vēl neesam sākuši izmirt masveidā, kā putni, un zivis daudzviet pasaulē, tā diena, neizbēgami, tuvojās loģiskiem soļiem. Visa sadzīves ķīmija, ko mēs ražojam – tā noārdās nesalīdzināmi daudz lēnāk kā mēs to pieražojam, un ražošanas tempi tikai pieaug.

Cilvēka zemapziņu kāds ir iemanījies pagriezt tā, lai izdzīvošanas un vairošanās dzinulis novestu mūs pie iznīcības. Kas!?

Atļaujiet man paskaidrot sīkāk. Par piemēru paņemsim vienu dzērienu ražošanas uzņēmumu. Dzert, tas ir labi, cilvēkam vajagot izdzert pāris litru ūdens dienā. Tikai šis uzņēmums ražo citu dzērienu – cukurotu (kas ir veselībai kaitīga, atkarību izraisoša viela), gāzētu (kaitīgs), kofeīnu saturošu (inde, ar kuru augi cīnās pret kaitēkļiem), kā arī ar saujiņu konservantiem sastāvā. Agrāk šī dzēriena pamatkomponents bija kokaīns, no kurienes tam arī nosaukums, taču kādā brīdī likums to aizliedza. Koka Kolas zīmols vērtības ziņā atrodams ceturtajā vietā pasaulē, netālu no Facebook un Google.

Bet cilvēkiem tas garšo! – jūs teiksiet. Atļajiet man jums mazliet pastāstīt par “garšo”, “patīk”, “bauda”.

Māte Daba, savā gādībā par mums ir apveltījusi mūs ar maņu orgāniem, kuru pamata uzdevums ir pasargāt mūs no visa, kas varētu apdraudēt mūsu pastāvēšanu. Uguns – karsts, puvis – smird. Mazam bērnam pat ir dabiska vēlme visu bāzt mutē nogaršošanai, lai zemapziņā uzkrātos ķermeņa reakcija uz apkārtējā vidē sastopamām vielām. Un nepiesārņotā dabā nav nekā, ko nevarētu nogaršot. Un tad, atkarībā no tā, kas ķermenim nepieciešams, tas izstrādā patikas hormonus, liekot dziednieciskos nolūkos mums apēst pat to, kas citādi mums liktos neēdams.

Taču Dabā bez radošā aspekta, mēs zinām, pastāv arī mainīgais aspekts un – graujošais, pamatā, lai no sevi izdzīvojušām formām atbrīvotu enerģiju un vietu jaunām. Dzimšanas un nāves cikls, tā sacīt. Sagrūšanas process atbrīvo enerģiju, un enerģija, tas ir labi, mums patīk arī tas. Un mēs varam izvēlēties, dot priekšroku vairāk radošiem, mainošiem vai graujošiem procesiem.

Ikviena lieta dabā, atkarībā no tās koncentrācijas, ieņem kādu no šiem aspektiem. Tāpat ir ar vielām un mūsu ķermeni. Piemēru? Alkahols. Šī noārdīšanas procesā atbrīvotā enerģija mazās devās ir medicīniska, bet lielās devās sāk sadalīšanās procesu cilvēka ķermenī viņam vēl dzīvam esot…

Koka Kola. Ogļskābā gāze dabā, un arī mūsu ķermenī, izdalās organisko vielu sadalīšanās procesā. Ir jābūt kaut kam vairāk par atkarību no cukura, uzmundrinošā kofeīna, un gāzes burbulīšiem, lai radītu vēlmi cilvēkiem to patērēt tādā daudzumā.

Pareizi, ir vajadzīgs patērētāju kults. Jauna reliģija. Kaut kas, ko pielūgt, pēc kā tiekties. Vai tiekties pēc jaunām lietām? Ne gluži, tās ir tikai kulta priekšmeti. Tiekties pēc sajūtām – un šīs jaunās reliģijas postulāts ir – atbrīvojiet visus savus zemākos instinktus, tās priesteru mantrausības vārdā.

Šie instinkti, šis džins ir gulējis krūkā iesprostots gadu tūkstošiem ilgi! Taču šis džins nepanes tiešu Saules gaismu, tā dabā ir slēpties ēnā, ierasties tumsā, tamdēļ tam būs būt aizplīvurotam.

Par piemēru paņemsim sublimālās reklāmas paraugu:

Uzjautrinoši, vai ne?

Kad šī reklāmas detaļa nāca gaismā, reklāma tika aizliegta, un mākslinieks, kurš to veidojis – atlaists. Patiesība ir tajā, ka lielie, korporatīvie uzņēmumi tērē pasakainas bagātības, lai izpētītu mūsu uzvedības neapzinātos modeļus, lai pavērstu tos viņiem nepieciešamā virzienā. Varētu domāt, kāds sakars orālajam seksam ar plastmasas pudelē fasētu dzērienu? Vai tā nav nekas vairāk par mākslinieka un/vai skatītāja samaitāto iztēli? Tā ir mazliet vairāk.

Lieta tāda, ka uzmetot acis reklāmai uz laiku, kādu mēs parasti veltam šādām bildēm, mēs nekādus aizdomīgus siluetus tur neredzam un nemeklējam. Taču mūsu zemapziņa tos gan nemeklē, bet redz. Un zemapziņas viena no funkcijām ir asociācija, ar kuru tā sasaista dažādus attēlus lai veidotu priekšstatus, tā radot mums, piemēram, acumēru. Dotajā gadījumā asociācija ir tieša – orālā bauda, ko sagādās dzēriens. Iesākumā var rasties vēlme aplūkot reklāmu atkārtoti, jo tā radīs vieglu, netveramu patikas sajūtu. Vēlāk šo sajūtu spēs atkārtot tikai paša produkta nobaudīšana.

Gan zinātnieki, gan pašas korporācijas, par nožēlu atzīst, ka sublimālā reklāma neiedarbojas uz cilvēkiem, taču kaut kā nespēj vien atturēties to izmantot, jau savus 50 gadus…

Cik tālu reklāmas veidotāji spēj aizdomāties?

Citāts no kādas reklāmas veidotāju rokas grāmatas:

“Jūs iemācīsieties, kā un kāpēc izmantot tabu tēlus, grupu motivācijas teorijas, kas argumentētas ar kolektīvo animus un anima simbolismu, sapratīsiet, kā iedarbināt lēnos domu viļņus un iekļūt alfa, teta, un delta prāta līmeņos, tāpat apgūsiet krāsu, formu, un rakstu emocionālo nozīmi un galvenās ilustrēšanas un notušēšanas tehnikas…

Cilvēks dzīvo simbolu vidē un ir ārkārtīgi svarīgi kaut nedaudz saprast simbolu veidošanas procesu, jo simboli ir cilvēku domas un visas komunikācijas izejmateriāls. Tākāk seko reklāmas attēla mākslinieka skice un tās realizācija:

Un attēla apraksts:

“Kārtējā glītā sejiņa” – tāds ir attēla vizuālais iespaids uz vairumu skatītājiem.[..] Palūkosimies ciešāk uz māksliniecisko stratēģiju, ko esam izmantojuši, lai palielinātu reklāmas pamudinošo spēku.

Pirmām kārtām sieviete ir seksuāli pievilcīga. Vai blondīnēm ir jautrāka dzīve? Tā kā šīs reklāmas sublimālā tēma ir kliedzoša seksualitāte, blondie mati darbojas kā emocionālais katalizators, nodrošinot [sic] to, ka skatītāja zemapziņa to interpretēs seksuālā veidā. Satīrs uz sievietes apkaklītes vēl vairāk pastiprina reklāmas zemapziņas tēmu. Satīrs ir mūžvecs vīrieša pamatinstinktu simbols, viņa primitīvās, miesaskārīgās, tumšās puses simbols. Tas identificē tā valkātāju kā saistītu ar instinktīvu erotismu.

Apkaklīte ap sievietes kaklu ir vizuāls indikātors viņas pakļāvībai satīra erotismam. Tā kā apkaklīte savā pakļāvīgajā simbolismā ļoti atgādina kaklasiksnu (šajā kontekstā), tas lielā mērā ir tas pats – viņa būs paklausīga un paļāvīga kā suns, izpildot pavēlnieka (skatītāja) erotiskās vēlmes.

Viņa ir seksa verdzene.

Ja palūkosimies ciešāk, redzam, ka šī blondā sieviete kokteiļa glāzi tur savādi un neatbilstoši. Viņas labā plauksta ir saliekta, tikai rādītājpirksts stāv taisni. Viņas rādītājpirksts ir izstiepts un norāda uz “ledus gabaliņiem” kokteiļa glāzē. “Ledus gabaliņos ir iestrādāti un notušēti vairāki erotiski simboli. Šie simboli paredzēti, lai aktivizētu skatītājā sociālās tabu domas un emocijas. Aktivizējot šos dziļos, instinktīvos domu procesus, mēs garantējam klientam skatītāja vai potenciālā patērētāja emocionālo iesaistīšanos.(-izcēlums mans).

Mēs radām vēlmes, kuras iespējams apmierināt, vienīgi patērējot konkrēto produktu. Simboli “ledus gabaliņos” var likties neredzami, bet pētījumi hipnozē ir parādījuši, ka 95% gadījumos zemapziņa tos uztver. Zemapziņa spēj uztvert apbrīnojami lielu daudzumu informācijas. Šī informācija ceļā uz apziņu tiek izfiltrēta sociāli pieņemamā veidā. Pārējais paliek zemapziņā, kur vēlāk izpaužas kā vēlmes un alkas, kas tiek apmierinātas patērēšanas ceļā. (vai arī tiešā – aut. piez.)

“Ledus gabaliņi”, uz kuriem norāda sievietes rādītājpirksts, veido ereģētu dzimumlocekli. Šie divi ledus gabaliņi ir iekrāsoti miesas krāsā, un pēc pamanīšanas tos var viegli ievērot. Ievērojiet, ka dzimumloceklis attēlots pareizā erekcijas leņķī. Tā kā dzimumloceklis glāzē tiek uzskatīts par tabu, šis attēls nekavējoties tiks apspiests. Cilvēki redz tikai to, ko sagaida ieraudzīt.

Sievietes lūpas atrodas ļoti tuvu šim loceklim. Šo fellācijas ideju pastiprina satīrs, kas spēlē flautu jeb falliskas formas objektu. Retušējot un iestrādājot šo simbolisko seksuālo vēstījumu, mēs esam padarījuši vienkāršu viskija glāzi par spēcīgu afrodiziaku. Blakus šim ereģētajam loceklim ir ķirsis. Sarkanā krāsa ir skaļa un aktīva krāsa.

Pa labi no šī ķirša ir līksms, vaislīgs trusis, atbilstošs seksa simbols, kā zināms arī Playboy logotips. Ievērojiet ka ap locekli un ķirsi iekrāsotie ledus gabaliņi ir krēmīgi balti, nevis caurspīdīgi, atgādinot spermas baltumu. Acīmredzot fellācijas rezultātā ejakulācija būs veiksmīga, un tas paaugstina šī produkta vīrišķīgo pievilcību. Zem vaislīgā truša atrodas laimīgi smaidoša cilvēka seja, kura simbolizē dzērienu, kas labi garšo un darīs cilvēku laimīgu. Tas sasaucas ar orālā seksa baudu. (tālāk seko vēl glāzē ietverto siluetu un to nozīmju apraksts)

Agrāk tika minēts, ka satīrs un apkakle norāda uz modeles gatavību būt seksuāli padevīgai skatītāja fantāzijām. Lai palīdzētu šai pakļāvīgajai interpretācijai, mēs likām modelei skatīties uz augšu, šis skatiens novieto viņu zemākā pozīcijā par skatītāju. Šajā kontekstā tas zemapziņā tiks interpretēts tā, ka viņa tup uz ceļiem, vai atrodas tādā augstumā, kas ir atbilstošs orālā seksa veikšanai. (seko vēl citu detaļu apraksts) Pat reklāmas tekstam ir jāpieskaņojas erotiskajai tēmai.

Aptuveni pa vidu tekstam ir lasāmi vārdi “maigākā lieta pēc ādas”.  Apzinoties reklāmas subliminālo seksuālo ietvaru, arī pārējais teksts ir samērā seksuāls. Vārdi “tas atmodina draiskuli ik vienā no mums” attiecas uz primitīvo seksuālo vēlmju atbrīvošanu un impulsiem, kas mīt ikvienā cilvēkā. Rokasgrāmata vēl, protams, turpinās, taču vajadzētu būt pietiekami, lai doma būtu skaidra.”

(– no Eldona Tailera grāmatas “Prāta manipulēšana”)

Un ja īsu brīdi pēc reklāmas aplūkošanas jūsu mutē pēkšņi sariešas siekalas, tad varat būt droši – reklāma ir nostrādājusi uz jūsu zemapziņu, jūsu ķermenis ir noreaģējis. Kamēr jūs veltījāt reklāmai niecīgu uzmanību un laiku, reklāmas veidotāji tai ir veltījuši milzum daudz uzmanības un laika.

Kad cilvēks ir pārkāpis jaunības dabisko kautrīgumu un izlaidis laukā džinu, kurš “piepildīs visas viņa vēlmes”, kaislību patieso seju viņš ieraudzīt spēs tikai uz īsu brīdi, pēc tam, kad kaislība apmierināta, nu, vai arī kļūstot par filosofu un izraujoties no kaislību varas. To, cik ģimenes, jeburas nācijas pamati, ir tikušas izpostītas, sagraujot bērniem normālas attīstības iespējas ar vecākos radītu vēlmju uzjundīšanu no zemapziņas dzīlēm, par to jaunajiem reklāmas mākslas iesvētāmajiem nav dots aizdomāties, iespējams, viņi paši ir nākuši no šādām ģimenēm.

Arī mazi bērni, kuri redz šādus vai līdzīgus attēlus, kamēr apzinātas asociācijas erotiska satura tēli viņos, iespējams, neradīsies un neskars, zemapziņā uzkrāti  tie tiks viennozīmīgi, veidojot viņu personību, identitāti, un noslieces. Piemēram lelle Bārbija, un tās draudziņš Kens, nav tie aseksuālākie tēli. Vispār, tas ka bērniem nav seksualitātes ir pilnīgi maldi, tikai viņu seksualitēte nav apzināta un izpaužas pārnestās formās un veidos. Ja bērnos nebūtu seksualitātes, pedofīlija nebūtu iespējama. Tas protams neattaisno pedofīliju. Pedofīls meklē iespēju atgriezties tajā seksualitātes posmā, kas bija viņa bērnībā, vēl pirms, visdrīzākais viņš pats tika cietis no seksuālas vardarbības.

Vēl viens secinājums, līdz kuram mūsu zemapziņas pētnieki ir nonākuši ir tāds, ka krietni spēcīgāku iespaidu par pozitīvām emocijām uz mums atstāj negatīvas emocijas. Un tādēļ medijos slēpti un atklāti tiek demonstrētas negatīvu informāciju saturošas ainas. Ciešanas, nāve, tas viss saceļ mūsos emociju vētru, piedevām sublimāli mēs šīs emocijas apspiežam un filtrējam vēl ciešāk. Kādēļ ziņās tik daudz negatīvisma? Vai tās vēl var nosaukt par ziņām, vai viedokļa formēšanu ar selektīvas informācijas palīdzību?

Tika pieminētas reklāmas un ziņas. Bet mūsdienu kultūru raksturo arī māksla, kino, mūzika. Jūs noteikti būsiet ievērojuši, ka populārākajām mūsdienu dziesmām ir primitīvas lirikas un melodijas, taču tās ir “lipīgas” – kāda savdabīga īpašība… Vai arī kulta filmas parasti ir bez kāda dziļāka satura, bet tās rada hipnozei līdzīgu efektu.  Un bieži mēs esam neizpratnē, kādēļ tik daudz vardarbības, naida, atriebības, un primitīvu instinktu apmierināšanas medijos. Mēs to nosodam, mums tas riebijas, tik ļoti, ka nespējam no tā atrauties… Un šo primitīvo kairinātāju kaleidoskopā mēs nolaižam rokas mūsu zemākas dabas priekšā, un pamazām atrofējam spēju sajust tīrākas, gaišākas, labākas lietas.

Kad esam izmalti caur mūsdienu dzīves gaļas mašīnu, mūs vēl gaida priekšā “mūsdienīgo” reliģiju aktīvisti, kuru metodes neatšķiras no jau aprakstītajām.

Iespējams, ka svarīgākais šajā rakstā nav ticis aizskarts, un tas ir – kā pasargāt sevi un tuviniekus no šīm rotaļām ar mūsu zemapziņu un dzīvniecisko dabu?

Būtiskais šeit ir saprast zemapziņas  uzbūvi un pamatdarbības principus. Junga definētā “kolektīvā bezapziņa” ir kopējā šīs aizspogulijas vide. Mēs esam iegremdēti šajā pasaulē kā aisbergs. Un mūsu apzināto, jeb redzamo  aisberga daļu no neredzamās šķir ūdens virsma, kuru apmirdz, jeb nodala prāts. Tas liedz mums ielūkoties tās dzīlēs. Ja mēs atrastu ceļu, kā tajā ielūkoties, un to var izdarīt tikai iegremdējoties šajos tumšajos ūdeņos, mēs atklātu, ka tajā mītošās būtnes ir gan bezapzinīgas, gan pusapzinīgas, un tādas, kuru apziņa sniedzas krietni par mūsu aptvert spējai – tie ir dievu dievi. Formu visām šīm būtnēm piešķirs mūsu pašu apziņa, bez apziņas tās būs tikai plūsmas un stari.

Starp šo iekšējo pasauli un mūsu apziņu nostājas mūsu individuālā bezapziņa, ko mēdz saukt arī par “sliekšņa sargu”. Tā ir vienā veselumā apvienota visa mūsu iepriekšējā individuālā pieredze. Tā ir mūsu bezapziņas subjektīvā uztvere (vai uztvere nozīmē arī – apziņa???). Tas ir mūsu gan iekšējāis ienaidnieks, gan arī individualitātes cēlonis. Kāda ir šī mūsu “es”, mūsu ēnas, otrā spoguļa pusē, uztvere? Tieša, nešķirojoša, bez izpratnes par labo un ļauno, var teikt ka tas nepastarpināti jūt, taču saskaņā ar iepriekš saņemto informāciju. Tas saista lietas nevis pēc loģikas, bet simbliski, grupējot lietas “iekšēji” nevis “ārēji”, kā to darītu prāts. Tā būtībā ir enerģijas, kuras uzkrātas, un tiecas sevi izpaust vienā formā, un ja jūs to noraidīsiet, kādā citā, meklējot izejas ceļu, kā upe uz jūru. Tādēļ “aizsprosti” radīs tikai “plūdus”, un “kanālu rakšana” jeb enerģijas novadīšana pieņemamā virzienā ir vienīgais ceļš. Aizliegums ir motivācijas sinonīms.

Lūk, ar šo elementu mūsos arī strādā manipulatori, lai pavērstu neapzinātās noslieces vēlamā virzienā. Taču mēs katrs reaģējam individuāli, lūk arī iemesls, kādēļ pētniekiem žēloties par sublimālās iedarbības  varbūtību, bet ne garantiju.

Ko mēs šeit varam darīt no savas puses? Pirmkārt jau sākt pievērst lielāku vērību simboliem mums apkārt, gan to nozīmei, gan kontekstam, kādā tie pasniegti. Simboli satur sevī ļoti daudzslāņainu tulkojumu. Vienā čūskā mēs varam atrast gan mūžības, gan vieduma, gan zemākā prāta vai kārdinātāja simbolu, ko noteiks konteksts, kādā simbols lietots. Ir diezgan svarīgi, kādus simbolus mēs nēsājam apģērbu un sadzīves priekšmetu logotipos un nosaukumos, piemēram Nike, jeb Kara dieviete, un atsakoties no nevēlamiem, apzināti izvēloties labvēlīgus, pievēršot uzmanību arī motīvam ar kādu tie izvēlēti.

Šeit nav nepieciešams sākt krist panikā, un domāt, ka mūsdienu pasaulē normāli izdzīvot nav iespējams. Labais un ļaunais ir cieši savīts kopā, robeža starp tiem ir ļoti līkumota un šaura. Tā ir robeža starp evolūciju un involūciju, un mūsu iekšējā izvēle noteiks, kādu ceļu mums katram iet. Mūsu zemapziņā mīt arī spēki, kuri mums palīdzēs nostaigāt dzīvi skaisti, kā pa zobena asmeni, ja vien vērsīsimies pie to aizsardzības un klusa padoma.

Mūsdienu pasaulīgā domāšana ir noraidījusi senās kultūras, Mācības un reliģijas, kā novecojušas un maldīgas, un atmetusi tās dēļ to nederīguma. Nederīgas tās ir tikai šīs domāšanas patiesajiem mērķiem. Šo mācību nesējs nebija tumsonīgā mitoloģiskā uztvere, kā to māca skolās. Šis nesējs bija Viedums, kuram nav laika noilguma, un ja kādam tas ir kļuvis tumšs un nesaprotams, tad tikai aiz paša aptumšojušos apziņas. Protams, laika gaitā šīs pašas aptumšojušās apziņas, varam to nosaukt par fanātismu, ir ieviesušas izmaiņas pilnīgi visās garīgajās Mācībās, un to nesēji ir apkarināti ar mitoloģiskiem, leģendāriem atribūtiem vai iecelti dievu kārtā.

Tādēļ būtiski ir nokasīt no priekšstatiem, un simboliem laika gaitā uzaugušo slāni līdz to patiesajai pamatnozīmei. Otrais, taču ne mazsvarīgākais ir pašanalīze; nevaram atbrīvoties no netikuma, vērojam kā tas darbojas, iepazīstam ienaidnieku. Nākošais solis daudz postulēts budismā – atteikšanās no tā, ko esam atzinuši par sliktu, transformējot enerģiju uz labo, vai vismaz pieņemamāku.

Palūkojoties apkārt un pievēršot uzmanību, mēs cilvēkos diezgan viegli varam saskatīt tēlus, kuriem tie tiecas līdzināties. Ir diezgan būtiski kritiski izvērtēt tos tēlus, kuri patīk mums pašiem, jo tiem mēs neapzināti tieksimies līdzināties, un atbrīvoties no to tēlu varas, kuru ietekmi saskatām kā kaitējošu.

Un, ceļā uz atbrīvošanos, mūsos var izkristalizēties tas, kas vislabāk ir noformulēts kādā maz zināmā Mācībā:

“Labais ir visspēcīgs. Jums vajag ar visu spēku apgalvot labā varenību, vienlaicīgi pielīdzinot ar šo labo savu augstāko “Es”.

Pastāvīgi turot prātā domu par šādu pielīdzināšanos, jūs ar to pašu ignorējat savu zemāko “es” (dvēseles “Ka”), bet tas ir vienīgais, no kā tas baidās. Centieties apzināties vārdu: “Es esmu vienots ar Dievu un visu Labo; ļaunumam nav varas pār mani” – patiesumu, un, atzīstot ļauno par bezspēcīgu, jūs atbrīvosieties no tā varas”.

2 Responses to Patērētāju kults

  1. Interesanti, un ko Antonijs domā par tādu metodi kā zemapziņas dzēšana? http://stistart.com/demo/

    • antonijs says:

      Paldies par saiti, lai gan informācijas pasniegšanas veids šķiet mazliet komisks, un nosaukums pompozs, jo krietni objektīvāk būtu to nosaukt par atsevišķu zemapziņas slāņu programmēšanu, vai pārprogrammēšanu, un bez absolūtiem apgalvojumiem, bet zemapziņas programmēšana ir iespējama. Vai ir iespējams izdzēst no zemapziņas informāciju tā lai tās tur vairs nebūtu pavisam, ir krietni apšaubāmi, taču tur noglabātās informācijas ietekmi uz apziņu mainīt var, papildinot to vēlamā virzienā. Arī datoru pasaulē, uz kuru vietnē ir stilistiska atsauce, informācija no cietā diska netiek dzēsta, tā tiek pārrakstīta izmantojot iepriekšējo vietu. Un tagad iztēlojaties cieto disku ar neierobežotu vietu… Tā kā apziņas un zemapziņas (bezapziņas) sfēras nodala nosacīts šķidrauts, metodes tās izzināšanā ir grūti pievelkamas zinātniskām, empīriskām. Un zemapziņas pasaulē ielaušanās pavada zināmi riski, tādēļ nevar būt lieki brīdināt par piesardzību.
      Vai es rekomendētu sekot norādījumiem zem saites? nnnēee… es to nedarītu. Lapas veidotāji viennozīmīgi orientējas psiholoģijā, un informācijas apsniegšanas metodēs, bet pašu šo metožu pielietošana neraisa uzticību. Ja cilvēks piedāvā brīvību, bet pats nav to sameklējis, tad viņam ir maz ko piedāvāt…
      Meklējiet brīvību pie tiem, kas to ir atraduši – vai šāda rekomendācija derēs?

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s