Prāta manipulācija

No visiem rakstiem, kurus jūs atradīsiet šajā vietnē, šķiet, šis būs tas, kurš izraisīs vislielāko protestu un sašutumu, un nevar būt citādi, jo būs taču runa par prāta manipulāciju.

Ir vispāratzīts ka masu medijus var ierindot kā piekto sabiedrību ietekmējošo lielāko spēku pasaulē.

Taču par pašu šo faktu krietni saistošāks ir jautājums – KĀ tas tiek darīts, kāds ir modus operandi.

Informēts nozīmē apbruņots, tā? Ķeramies pie ieročiem.

Vai ikviens televizora skatītājs ir konstatējis relaksējošo sajūtu, ko sniedz atrašanās pie televizora ekrāna, pat ja tajā atspoguļotās informācijas saturs to nesola.

70-tajos gados tika veikts t.s. “Mulholandas” pētījums, kurā desmit bērni tika pieslēgti elektro-encefalo-grāfam, un nolikti skatīties savus iecienītos raidījumus. Gaidītās augstās smadzeņu aktivitātes vietā, gandrīz visu skatīšanās laiku tika fiksēts alfa smadzeņu aktivitātes līmenis. Tā vietā lai ņemtu dzīvu līdzdalību, orientētos un koncentrētos notiekošajā uz ekrāna – viņi vienkārši pasīvi vēroja.

Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēka smadzeņu darbība ir nosacīti iedalāma četros frekvences līmeņos: beta, alfa, teta un delta.

Beta atbilst nomoda stāvoklim, kam raksturīga loģiskā domāšana, analīze un koncentrēta uzmanība. Gluži pretējs ir Alfa smadzeņu viļņu līmenis, kas iestājas, kad cilvēks fantazē, iztēlojas, ir dziļi relaksējoša vai meditatīvā stāvoklī. Ir zināms, ka alfa stāvoklī tiek pārmests tilts apziņai ar zemapziņu.

Teta līmenis ir saistīts ar intuīciju, sauktu par “sesto prātu”, kurš mums ļauj piekļūt zemapziņai.

Delta ir viszemākā smadzeņu frekvence un tajā smadzenes darbojas dziļā miega stāvoklī.

ASV tika veikts pētījums kurā noskaidrojās, ka televizors pazemina cilvēku spēju koncentrēties pat kādu laiku pēc tam, kad tas jau ir izslēgts. Sanfrancisko tika veikta aptauja, lai noskaidrotu, cik daudz cilvēki atceras no televizorā redzētā. 2000 cilvēki tika apzvanīti īsi pēc vakara ziņu noskatīšanās ar lūgumu atcerēties pēc iespējas vairāk ziņu sižetus. Vairāk par pusi no tiem kas noskatījušies visu raidījumu, nespēja atcerēties pat vienu…

Neesot zinātniski noskaidrots, kurš tieši faktors pārslēdz smadzenes uz alfa, un jāatzīst ka ir atrodami gaužām maz zinātniski pētījumi šajā sakarā, vismaz tādi, kas būtu zināmi publiski, taču pastāv pieņēmums, ka tam varētu būt sakars ar televizora mirgošanas frekvenci. Acīmredzot, zinātni un medicīnu krietni vairāk interesē, piemēram, kā pusaudžu agresivitāti ietekmē vienaudži. Pētījums ko veica Kalifornijas Universitātes pētnieki, noskaidrojot ka tie bērni, kuriem ir gados vecāki brāļi ir agresīvāki, nekā tie, kam māsas, un tie kam gados jaunākas māsas ir mazāk agresīvi. Lūk. Bet 2004. gadā veikts pētījums noskaidroja ka televizora skatīšanās bērnam viena un trīs gadu vecumā izraisa koncentrēšanās spēju trūkumu septiņu gadu vecumā. TV ir cieši saistīts ar ADHT, jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu.

Skatoties televizoru cilvēka smadzenes pārslēdz aktivitāti no kreisās puslodes uz labo, iegrūžot skatītāju pasīvā, semihipontiskā stāvoklī. Tā vietā, lai cilvēks apgūtu jaunu informāciju, viņš to vienkārši uzņem, tai noticot vai ne, atkarībā no iepriekšējas personiskas pieredzes, vai izveidojušos viedokļa. Taču, kamēr apziņa, šķiro, zemapziņa vienkārši noglabā.

Kas notiek pēc tam? Pēc tam cilvēks aiziet gulēt un zemapziņa uzņemto informāciju savieto ar iepriekš uzņemto. Mēdz sacīt “atkārtošana – zināšanu māte”. Informāciju, kad tā tiek uzņemta atkārtoti, un, it īpaši, no atšķirīgiem informācijas avotiem, pēc laika cilvēks ir tendēts uztvert kā patiesu. Viss, kas nepieciešams ir, lai tās forma būtu savietojama ar iepriekš pieņemto.

“Televīzija, tas ir izgudrojums, kurš ļauj jūs izklaidēt visistabā cilvēkiem, kurus jūs neielaistu savā mājā” – Deivids Frosts.

Kādu piemēru?

Divdesmitā gadsimta 40/60-tajos gados notika apvērsums, seksa revolūcija, (interesanti, ka tā aizsākās nevis ASV, bet gan Eiropā, konkrēti pēckara Vācijā, ar tai raksturīgo racionālismu – paaugstināt dzimstību, jo bija palicis visai maz vīriešu), kas izmainīja ne tikai mūsu priekšstatus par starpdzimumu attiecībam, bet arī sievietes tēlu līdz neatpazīšanai. ASV par tās karognesēju tika izvēlēta Norma Džīna Mortensone, ko mēs pazīstam kā Merilinu Monro.

Dzimusi ar apliecībā ierakstītu tēva vārdu kā Mārtins Edvards Mortensens un viņa atrašanās vietu kā “nezināmu”, taču vai viņš bija īstais Normas tēvs, vai arī viņa vārds tika izmantots kā piesegs “nezināmajam kareivim”, skaidras liecības nav, vien fakts, ka viņi ar Normas māti bija jau šķīrušies pirms grūtniecības. Pati Merilina Monro noliedza, ka Mortensens bija viņas tēvs. Merilinas mātei tobrīd bija psihiskas, un materiālas dabas grūtības, kādēļ divas nedēļas jaunā Norma Džīna tika nodota audžuvecākiem, pie kuriem viņa dzīvoja līdz septiņu gadu vecumam, līdz viņas bioloģiskā māte centās viņu nolaupīt iznesot no mājas militārajā somā aiz rāvējslēdzēja, kas beidzās ar skandālu un mazās meitenītes histēriskajām asarām, izkrītot no somas. Taču ar to nebeidzās viņas bērnības traumas. Astoņu gadu vecumā viņa nodzīvoja dažus mēnešus kopā ar savu histērisko māti, līdz tās mentālajam sabrukumam, kad mazā Norma pieredzēja kā sanitāri savāc viņas vienlaicīgi smejošos un raudošo māti un piespiedu kārtā aizved uz klīniku. Viņas mātei tika atņemtas tiesības uz bērnu un astoņgadīgā Norma nonāca nevis atpakaļ pie audžuvecākiem, bet pie mātes labākās draudzenes, kura bija aizgrābta ar kino un Džīnas Harlovas aktierspēli. Šeit arī pirmoreiz Norma Džīna izdzirdēja, ka viņa kādu dienu kļūs par filmu zvaigzni, un tika ļauts viņai uzkrāsoties un ielokot matus kā aktrisei, kopā apmeklējot kinoteātrus.

Deviņu gadu vecumā Norma Džīna nonāca Losandželosas bāreņu patversmē, jo viņas aizbildne bija pēkšņi apprecējusies, un Norma bija kļuvusi par traucēkli. Lai padarītu viņas ciešanas vēl neizturamākas, divus gadus vēlāk Greisa, histēriskās mātes draudzene pieņēma Normu atpakaļ, taču šī kopdzīve bija neilga, un pēc vairākiem skandāliem par iemeslu kuriem bija Greisas vīra seksuālā uzmākšanās mazajai aktrisei, viņa tika aizsūtīta uz laukiem pie Greisas vecmāmiņas. Taču arī tur viņa nodzīvoja neilgi, jo 12 gadus vecā Džīna piedzīvoja Greisas brāļu vardarbību, pēc dažām liecībām seksuālu. Pēc tam Norma Džīna nonāk pie Greisas tantes Losandželosas apkaimē. Šī ir kā atpūtas pietura viņas traumatiskajā bērnībā. Taču tantes veselības problēmas liek sešpadsmitgadīgajai Normai pamest šo miera ostu un atgriezties pie Greisas, kur viņai izveidojās pirmās attiecības ar kaimiņu puisi Džeimsu Dohertiju. Taču dažus mēnešus velāk audžuvecāki nolemj pārvākties uz Virdžīnijas štatu, jo Greisas vīrs tur saņem vilinošu darba piedāvajumu. Lēmums ir Normu līdzi neņemt. Lai atrastu Normai jaunas mājas pirms viņi pārvācas, tiek izteikts piedāvājums kaimiņiem adoptēt Normu, kas tiek atteikts, kā vietā tiek izteikts piedāvājums Džimam apprecēt Normu, kurš sākumā arī tiek noraidīts, jo viņa ir tikai sešpadsmit gadus jauna, bet visbeidzot, pēc vidusskolas beigšanas notiek laulību ceremonija, ko nokārto Greisas māsa. Gadu vēlāk Amerika iesaistās II Pasaules karā un Džims saņem iesaukumu jūras kājiniekos.

Merilinas pirmā loma uz lielā ekrāna 1947. gadā netika atspoguļota titros. Neveiksmes filmzvaigznes sākuma karjerā lika viņai piekrist pozēt kailai kādam fotogrāfam. Gadu vēlāk viņa noslēdz kontraktu ar Columbia Pictures un sākas viņas lielā kino karjera.

Apskatot viņas personības tapšanu bērnībā, var mainīt saskaitāmos vietām, bet summa paliks nemainīga. Augusi bez tēva, kas radīja viņā uzmanības trūkumu no vīriešu puses, kas vienmēr ir ticis slāpēts ar paaugstinātu seksualitāti, kas arī izraisīja seksuālas uzmākšanās incidentus jau agrā pusaudžu vecumā. Histēriska māte, kuras uzmanība vienmēr izraisīja tikai lielākas ciešanas. Par kādu stabilu dzīves vērtību izveidošanos, kuras tālāk nest sabiedrībā caur mākslu var būt runa? Tas ir iekšēji pilnīgi sagrauts cilvēks, kurš izspēlē pavedinātājas lomu katru reizi kā maskēšanos, kad tiek veltīta uzmanība. Un nepieciešamība pēc uzmanības ir tik pat neizsīksotoša kā nepiepildāma.

1962 gada 5. augustā viņas psihoterapeits Ralfs Grīnsons atrada viņu mirušu savā gultā.

Vai viņas traģiskais dzīves stāsts būtu izņēmums no likuma?

Ne gluži.

Drjū Berimoras vecāki šķīrās uzreiz pēc viņas dzimšanas. Piecpadsmit gadu vecumā viņa uzrakstīja autobiogrāfiju, sauktu “Mazā, pazudusī meitene”. Andželīna Džolī, viņas vecāki šķīrās, kad viņai bija gadiņš…

Šie cilvēki ir pelnījuši līdzjūtību un sapratni, bet vai apbrīnu?

Protams, tie dzīvnieciskie instinkti, kuriem tiek spēlēts šis teātris var solīt ienākumus visiem, kas meklē uz tiem nopelnīt, taču par to tiek maksāts ne tikai naudā, bet arī ar krietni pamatīgākām vērtībām, lasi – morālām. Jā, agrāk skaistums bija elegancē, un formu harmonijā, bet šodien tas ir seksapīlā, un formās, kas iegūstamas bezmaz tikai ar plastiskās ķirurģijas palīdzību. Seksualitāte ir jauka lieta, kad iet runa par paverdzināšanu, pakļaušanu, taču šajos instinktos nav nekā no tā, kas sniedz piepildījumu, tikai īslaicīgu apmierinājumu. Šie jautājumi attiecas uz cilvēka izvēli individuāli, bet, kad iet runa par demoralizētu sabiedrību, tas attiecas jau uz sabiedrību kopumā. Kam būtu nepieciešams demoralizēt sabiedrību, lai varētu ar to manipulēt? Vai, ziniet, tādu, kas tiecas pēc varas, indivīdu, gan organizāciju netrūkst. Paņemsim kaut vai jau pirmīt pieminēto, Briežu salā, organizācijas “Scull and Bones” paspārnē tapušo CIP.

Uzklausīsim kādu šīs organizācijas upura liecību (brīdinu, būs nepatīkami):

“Laikā no 1957. līdz 1984. gadam, es kļuvu par daļu no valdības spēles, kuras mērķis bija prāta kontrole, lai izveidotu perfektu spiegu. Es tiku pakļauta tam gandrīz trīsdesmit gadu garumā, un vienīgie paskaidrojumi, kas man tika doti ir, citēju: “mērķis attaisno līdzekļus” un, citēju: “tā kalpojot savai valstij, karā pret komunismu”. Es varu apkopot tos apstākļus sakot, ka viņi paņēma, jau izmantotu, septiņgadīgu bērnu, un pacēla manas ciešanas neaptveramā līmenī. Skumjākais ir tas, ka es zinu kā faktu, ka nebiju tāda viena, bija vairākas telpas ar bērniem, situācijā, identiskā manējai, un nebija neviens, kas mums varētu palīdzēt, līdz šim brīdim. Es jau iesniedzu tik daudz liecību, cik iespējams, ieskaitot sarunas, kuras dzirdēju, un aģentūras kuras bija iesaistītas pateicoties manai fotogrāfiskajai atmiņai. Viņi bija pārliecināti, ka spēs kontrolēt manu prātu vienmēr. […] Kā viena no tām, kas tika paskaidrota dr. Čarlzam Braunam, citēju: “Bērni tika izmantoti kā objekti, jo ar tiem bija patīkamāk strādāt, un tas bija arī lētāk. Bija nepieciešami zemāka profila objekti kā karavīri, vai valdības cilvēki, tādēļ jauni sieviešu dzimtes pārstāvji atbilda. Piedevām, – viņš teica, – man patīk tos biedēt. Tie, un aģentūra domā, ka es esmu dievs, veidojot subjektus un eksperimentus, lai kādiem uzdevumiem Džeimss tos izdomātu.” 1959. gadā, man tika sacīts, es tikšu notestēta, un mans uzdevums ir censties neiegaumēt nedz sejas nedz vārdus, bet, kā vairums bērnu, es centos darīt tieši pretējo (tālāk seko ārstu uzskaitījums un kuru procedūru kurš vadīja). Bet, kad es tiku atlaista uz mājām vakarā, vienīgais ko es atcerējos, bija viņu skaidrojumi par to, kādi cēloņi ir apdegumiem, brūcēm un zilumiem uz manas ādas, un man nebija iemeslu viņiem neticēt – viņi jau sāka kontrolēt manu prātu. Gadu vēlāk es tiku sūtīta uz citu laboratoriju apgūt, kā seksuāli apmierināt vīriešus. Man bija jāpiekopj attiecības ar pēc iespējas vairāk akadēmisko institūciju, organizāciju un fondu vadības cilvēkiem, kas tika filmēts, lai pēc tam, kad finansēšana saruktu, projekti varētu tikt turpināti (ar šantāžas palīdzību). Es tiku iemācīta pavest daudzus neprecētus vīriešus, ieskaitot pašus ārstus, to visu slēptas kameras priekšā. Es biju tikai 9 gadus jauna, kad šī seksuālā pazemošana sākās. Aiz tā iemesla, ka es tiku pakļauta ķīmiskai, radioaktīvai, narkotiku, hipnotiskai, biežai psiholoģiskai un fiziskai un seksuālai, traumēšanai, es neesmu spējīga strādāt, vai laist pasaulē bērnus. Ir pilnīgi skaidrs, ka nekas no tā nebija nepieciešams, nedz arī tam jebkad vajadzēja tikt nodarītam. […] (šīs liecības video angļu val. http://www.youtube.com/watch?v=F-ES8Bv0_8w )

Jūs domājat – slima cilvēka murgi? Bils Klintons, esot prezidents, publiski atvainojās par šiem slepenajiem prāta kontroles eksperimentiem sauktiem projekts MKULTRA. Šī atvainošanās tika izteikta 2007. gadā. (video – http://www.youtube.com/watch?v=u22mphQsn5s&feature=related )

1994. gadā. ASV Centrālais Atskaišu birojs publiskoja ziņojumu, kurā noteikts, ka laika posmā no 1940., līdz 1974., CIP un citas valsts drošības aģentūras veica pētījumus ar tūkstošiem cilvēku (ieslodzīto un garīgi slimo pacientu skaits, kuri tika pakļauti eksperimentiem nav zināms), tajos piedalījās 44 mācību un pētniecības iestādes, 15 zinātniski pētnieciskās, ķīmijas un farmācijas kompānijas, 12 slimnīcas, un 3 cietumi. 1973. g. CIP direktors Ričards Helms deva rīkojumu iznīcināt visus ar projektu MKULTRA saistītos dokumentus. Šis fakts neveicināja patiesības nākšanu gaismā, kad 1975. gada vasarā pēc Rokfellera komisijas ziņojuma tika uzsākta valsts līmeņa izmeklēšana par šiem eksperimentiem. Tiesas rezultātā tika izmaksātas lielas naudas kompensācijas citušajiem, taču nevienas struktūras vadītājs, vai ārsts netika notiesāts. Pašas idejas autors par psihisko kontroli, ārsts, psihiatrs Donalds E. Kamerons, kurš arī Nirnbergas tiesas viens no apsūdzības puses dalībniekiem pret nacistu ārstiem, kuri veica tos pašus pētījumus. Savukārt viņš guva iedvesmu, un strādāja paralēli ar, no Anglijā, sv. Toma klīnikā strādājoša psihiatra Vijama Seržanta. Kamerons ieņēma Pasaules Psihiatru asociācijas prezidenta posteni no 1961. līdz 2008. gadam. Tiesas prāva pret viņa inspirētajiem un vadītajiem eksperimentiem nekādi neietekmēja viņa karjeru…

Kāds tad bija sagaidāmais mērķis, kādēļ cilvēku pakļaut šādai spīdzināšanai? Eletrošoks ir zināms kā atmiņu graujošs līdzeklis. Savukārt psiholoģiska un fiziska traumēšana rada Pēctraumas stresa sindromu, kura vienas no sekām ir personības dalīšanās. Tālāk šī jauniegūtā personība ar visai destruktīvām tendencēm tiek nodalīta ar hipnozes palīdzību no pamat-personības tā, lai viena par otru tās neko daudz nezinātu, un tā tiek saprogrammēta noteiktai rīcībai, un var tikt vērsta uz noteiktiem mērķiem. Kādēļ bērni? Vienkārši, augoša bērna psihe ir vieglāk iespaidojama, piedevām, kā jau tika minēts iepriekš, rakstā par psihiatriju, bērns psihiatru skatījumā bija tikai amorāls dzīvnieks.

Jāpiemin, ka projekts MKULTRA ietvēra ne tikai eksperimentus uz bērniem, karavīriem, citiem ārstiem, noziedzniekiem un prostitūtām. Viens no asprātīgākajiem veidiem kā eksperimentēt ar sabiedrību, tai to nezinot bija modificēt automašīnas izpūtēju tā, lai pa to varētu izsmidzināt LSD pilsētas ielās…

Vēl eksperimenti ar cilvēkiem, lai tie sevi diskreditētu citu priekšā, uzvedoties kā nepieskaitāmi. Efektīvas nopratināšanas metodes, eksperimenti izraisot amnēziju utt.

Līdzīgi eksperimenti tika veikti arī Ķīnā, no kurienes tad arī ir nācis jēdziens “smadzeņu skalošana”. Un protams arī Padomju Savienībā, piemēram, apstarojot amerikas vēstniecības ēkas vēstnieka darba telpu ar spēcīga mikroviļņu staru kūli. Pēc tam kad īsā laika periodā vajadzēja nomainīt trīs vēstniekus, kuri zaudēja darbaspējas, CIP sacēla trauksmi.

Savienība savu eksperimentu trusīšiem pievienoja arī disidentus un politieslodzītos. Tas bija uzskatāmi, jo cilvēks bija krasi pretēji noskaņots, un piedevām izdevīgi, jo varēja droši uzstādīt diagnozi cilvēkam, nu jau padarītam par nelīdzsvarotu.

Vai ir atklāts līdzeklis kā ne tikai nograut domātspēju cilvēku kopumam, bet arī iedvest noteiktas idejas sabiedrībā? Atļaušos apgalvot – diemžēl, ir.

Caur masu saziņas līdzekļiem. Metode saucas – NLP, jeb neirolingvinistiskā programmēšana. Neiedziļinoties detaļās, tā strādā, vispirms izsitot cilvēku no līdzsvara, piemēram spēcīgi apžilbinot, vai izraisot intensīvu emocionālu pārdzīvojumu, samulsinot prātu, un tad tiek iedota uz zemapziņu vērsta, apziņu apejoša, informācija – teikumu kopums, kurā ārēji nesaistītas, taču secīgas idejas tiek pasniegtas tā, lai cilvēks neapzināti tiktu motivēts uz kādu rīcību (plus vēl kaut kas, ko šeit labprāt nepieminētu). Protams, ne katrs cilvēks ir viegli pakļaujams NLP, tāpat kā ne katrs pakļaujas hipnozei. Taču ir noteikti scenāriji, ar kuru palīdzību modelēt plašas sabiedrības uzvedību. Piemērs ir 11. septembris un Ņujorkas debesskrāpji. Al-kaida? Al-kaida tika noformēta, kad ASV bija nepieciešami aģenti cīņā pret “Ļaunuma Impēriju” Afganistānā. Šobrīd Al-Kaida cīnās par demokrātiju Lībijā…

Skarbi, bet informācijas līdzeklis ir tapis par prāta manipulācijas līdzekli.

Kā nekļūt par zaudētāju šajā karā? Jo šis patiesi ir karš, informācijas karš, ja vēlaties.

Laikam vien kļūstot par apzinātu cīnītāju. Cilvēkam, kuram ir gadījies būt par iesaistītu kādā no notikumiem, atspoguļotiem medijos, ir nācies piedzīvot pārsteigumu, cik atšķirīgi var tikt pasniegta lietas būtība… kas ļauj pieņemt kā faktu to, ka ziņas ir vien pasaules notikumu interpretācija, nevis atspoguļojums. Tādēļ tās būtu jāvērtē nevis pēc aktualitātes, vai nozīmīguma, bet gan – kādas būs šādi pasniegtas informācijas sekas, jums individuāli, un sabiedrībai kopumā.

Informācija ir tas, pēc kā vadāmies, kad pieņemam lēmumus. Tādēļ pie iespējami liela informācijas apjoma vēlams attiekties pret to krasi selektīvi un kritiski.

Tīri loģiski izrietošs jautājums ir, kāda gan varētu būt CIP interese par Latviju, lai grozītu tās iedzīvotāju smadzenes? Nu protams, visai niecīga, taču mēs piederam eiro-zonai, un mums tiek grozītas smadzenes atbilstoši šī reģiona interesēm. Ja palasāt krievu presi par tiem pašiem notikumiem, var pat skaidri sākt saskatīt, kur ir aprakstītie fakti, un kur sākas manipulācija ar tiem. Abās no pusēm.

Ar šo es nevēlos pamudināt kādu no sevis pilnīgas izolācijas no informatīvās vides. Nekādā gadījumā. Taču pie tik apjomīga informācijas daudzuma, ieteikums būtu – kļūt kritiskam, un selektīvam.

Pieņemiet kā faktu – patiesi būtisku, vitāli dzīvei svarīgu informāciju jūs nekad nesaņemsiet no masu saziņas līdzekļiem. Kaut vai piemēram par to, ka visas šīs necilvēcīgās organizācijas ir tikai graujošā aspekta dabā vietas izpildītāji, visai ierobežoti savās izpausmēs, savas darbības sfērā. Līdzsvarā tiem ir radošie spēki dabā, ar, ticiet man, saviem vietas izpildītājiem, kaut arī mazāk pakļautiem noteiktām formām, un darbojošamies sfērās, kuras neskar cilvēka brīvas gribas likumu. Jā ir arī šāds likums (un likuma pārkāpēji).

Un jums man jāpiedod, ja es atstāšu baltu vietu lauciņā, kurā ierakstīt, kas tad ir šie vietas izpildītāji radošajā dabas aspekta pusē, lai to var aizpildīt katrs pats sev. Taču, ja man ļauts dalīties secinājumos, tad: demokrātija un zemi morāles principi ir nesavietojami, jo tādos apstākļos demos, jeb tauta, ir viegli manipulējama. Kā arī to, ka būtu nepieciešamība atrast aizstājēju telvizoram. Nenoliedzami, mūsu smadzenēm nomoda stāvoklī ir nepieciešamība ne tikai darbība beta, jeb objektivitātes līmenī, bet arī alfa, subjekīvajā smadzeņu darbības oktāvā, kuru, pēc nogurdinošas darba dienas garantē televizors, nereti tiekot izmantots pret mums pašiem. Vienīgi meklējot televizora aizstājēju (ja vēlaties) vajadzētu ielāgot, ka mūsu zemapziņā ieliktām tendencēm ir zināma inerce, lai nesanāk “no vilka bēgsi, uz lāci kritīsi”.

One Response to Prāta manipulācija

  1. marco says:

    interesanti…

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s