Tvaika māja

Nu, tad ko? Veram vaļā?

Centrālajā Psihiatrijas klīnikā es tiku ievests pa galvenajiem vārtiem jau privātmašīnas sēdeklī. Nonācu tur es  ar norunu, ka tiks pārbaudītas manas spriešanas spējas un loģika, lai noteiktu, vai man ir nepieciešams lietot tādus medikamentus kā neiroleptiķi un trankvilizatori, jo ar balderiānu, redziet, būs netikai par maz, bet balderiāns vispār nekam nederot – tā mans gādīgais onkulis Rūdolfs, mācītājs, psihiatrs, psihoterapeits un kas tik tur vēl ne, vienā personā.

Viņš pie stūres savā piesmēķētajā Audi A6, blakām viņam mans tēvs, un aizmugurē aiz nobloķētām durvīm es, pats pēc sava lūguma. Vienkārši lai viņi tur priekšā mazāk streso. Uz šo vienošanos es piekritu, domādams, ka mani vedīs pārbaudīt uz kādu psihiatrijas centru, taču kad sapratu, kādā virzienā stūrē onkulis, pārvilku sev krustu. Pa īstam. Es joprojām esmu pareizticīgs, pēc piederības, lai arī padzīts dēļ “nelietības” (njepregodjen), un pārvilkt sev krustu man ir tiesības. Vēl piedevām biju nosedzis muguru ar mugursomu, lai ir drošības sajūta no mugurpuses, un priekšā, virs vēdera uzkāris fotoaparātu, kuram lēca arī var kalpot par iedomājamu palīglīdzekli. Ar vārdu sakot, gatavs kamielis un uz traķeni.

Durvis mums atver branga auguma muļķīgu seju sanitārs ar melnu naģeni ar dzeltenu uzrakstu “Security”, no kādas apsardzes firmas. Uz smiekliem mani nevelk nemaz, taču interese par šo vēsturisko vietu ir vienkārši neapslāpējama.

Tiek izsaukts dežūrārsts, šoreiz sieviete. Uz jautājumu: “Ko sieviete var saprast no vīrieša psihes?” saņemu par atbildi tikai plecu paraustīšanu, līdz sanitārs piezīmē: “Tulīt uzzināsi”.

Sanāk telpā kopā vairāki cilvēki – mans tēvs, onkulis, sanitārs, jauna praktikante blondiem matiem, un viņas draugs praktikantiņš. Pie datora sēz stūrī kvadrātainām acīm māsiņa un mums pievienojas dežūrārste, kuru sākumā neatpazinu, taču vēlāk aptvēru kā jau pazīstamu arī caur ģimeni, tā paša zara, cita atzara. Mūsu ģimenē vispār tik vieni trakie un psiheātori, tikai reizem nevar īsti saprast – kuri ir kuri. Ak, jā, pēc pidžammām un dakteru halātiem, pareizi.

Saņemu sanitāra pavēli apsēsties stūrī uz ar melnu ādu apvilkta dīvāna, kuru vilcinos izpildīt, jo esmu noskaņots kaujinieciski un sēžot diez zobenu (prāta) nepavicināsi. Gandrīz tajā pašā mirklī saņemu asu sanitāra norādījumu iesniegt dežūrārstam dokumentu. Sajutis, ka sāku tikts raustīt no vienas puses uz otru, lai vienkārši izsistu no līdzsvara (visdrīzākais neapzināti, aiz pieraduma), kļūstu lēnāks un apdomīgāks, pie sevis nosacīdams: “Te apsēsties, te dokumenti, ko tad lai īsti dara?” – un uzlieku savas vadītāja tiesības uz galda, ar fotogrāfiju uz augšu. Ārsta palīgs paņem, manas tiesības un aizpilda formulāru. Visi ir sastājušies aplī pavērsušies pret mani, bet es cenšos izstāties no apļa līnijas un ieņemt sāniski pavērstu kustību – šīs vairs galīgi nav Grieķu mistērijas, un te vajag nevis apļa saskaņu, kā mūsu tautasdejās, bet ķīli. “Un kas tad ir noticis” – man pievēršas dežūrdaktere.

– Viņš mums nav riktīgi izgulējies, – sāk manā vietā stāstīt onkulis Rūdolfs, un es sajūtu, ka ziepes ir, jo viņam, kā kristietim un mācītājam, biju pieminējis mistērijas, bez konkrētāka atstāsta, bet pietiekami, lai izklausītos fantastiski. Taču es viņu pārtraucu uzlikdams roku uz pleca, un uzvelku klauna masku sev uz sejas, ar kuru tik bieži biju izklaidējis savus klasesbiedrus, pasniedzējiem par skādi. Biju pat parasti spēlējis lomiņas un lomas skolas teātrī, tā ka par iemaņām nesūdzējos. Izvēlējies Staņislavska skolas, Ala Pačino balss intonācijas un žestikulāciju, ar kuru viņš izspēlēja savu vislabāko monologu “Sātana advokātā” es drīz ar savu stāstu liku auditorijai smieties, līdz nonācu pie miesaskārīgajām mūķenēm un hipnozes mēģinājumam, kratīdams plaukstas jostas augstumā nobeidzu: “Bet nesanāca viņām no sirds izpriecāties, jo “šeit” nevarēja neko pacelt, saprotiet?”

– Jā saprotu, – ar interesi un izklaidēta klausītāja balss intonāciju atbildēja dežūrārsts, bet mans tēvs ar dziļām nopūtām apsēdās pie durvīm uz krēsla.

– Vai diagnoze ir skaidra? – es vaicāju, turpinādams šovu, un saņemu apstiprinošu atbildi. “Kā, tik ātri, un kāda tā būtu?”

– Akūta psihoze ar polimorfām  šizofrēnijas pazīmēm, bez stresa.

Es biju gar zemi.

– I rest my case, – es retušēju, citēdams dižo Alu Pačino. Un dziļi paklanījos, nemaz negaidīdams applausus.

Applausi nebija. Tā vietā man palūdza doties uz blakus telpu pārģērbties slimnīcas pidžammā, bet paskatījies uz tās rūtojumu un krāsām – dzeltenīgi oranžām ar violetu, es palūdzu, vai nevaru palikt pats savās drēbēs, sakot, ka lai vismaz šo manu identitātes daļu man atstāj, ja reidz fotoaparāts jāatdod…

Tas man tika vēlīgi atļauts, taču tagad virsvadību ņēma jaunā blondā praktikante. “Tā, kādas drēbes jūs atdodat? Cepure, šalle ir?” es jūtu ka tieku komandēts, kas man nemaz nepatīk, un sāku savā garā uzskaitīt mantas, kuras atdodu. “Cepure ir?” man tiek pavēloši pārvaicāts, taču es turpinu tik lēnām atdot mantas un tās uzskaitīt. Es taču esmu jau diagnosticēts jukušais, vai man nedrīkst būt savas dīvainības? Līdz beidzot neizturu un nosaku: “Es pavēles nepildu!”, mierīgi bet stingri, kas liek meitenei mazliet sarauties. Tālāk es tieku ievests blakus telpā pārģērbties, ko atkal diriģē jaunā asistente. Es tiešām nezinu vai tas bija speciāli vai kā, kad vīrietim ir jāpārģērbjas jaunas sievietes klātbūtnē, taču es nesamulsu un novilcis bikses pavaicāju viņai: “Jums labāk patīk skūtas, jeb neskūtas vīriešu kājas?” – kas lika viņai blakus stāvošajam sanitāram sākt smieties un nabaga meitenei galīgi samulst. Paņemis karodziņu savā pusē, es tikai turpināju: “Jums ir brīnišķīgas, zilas acis. Vai kāds jums ir teicis, cik jūs esat skaista?” – es centos apburt jauno praktikanti, stāvēdams vienā džemperī un zeķēs…

Panācis savu, es beidzot uzvilku kājās man nepatīkamās krāsas bikses un pasniedzu viņai smuki salocītas kā dāvanu savas zilās džinsenes.

Tad es piegāju pie Rūdolfa un pasniedzu roku ar smaidu, kā uzveikts, taču nepadevies kareivis, taču tēva rokas spiedienu un centienu apskaut es atgrūdu, jusdamies nodots.

Pavadīt uz nodaļu mani uzņēmās viens jaunais praktikants, puika krietni īsāks par mani augumā un plecos, taču pie durvīm mūs sagaidīja vēl viens, kalsns, garš sanitārs, un es nonācu starp viņiem abiem, kā konvojā. Taču tas man nepatika un es paspēru soli pa kreisi, izveidodams ejot trīsstūri. Pa ceļam es stāstīju viņiem, kā viņi nemaz nezina kādai korumpētai iestādei viņi kalpo, skatīdamies kā šie abi, neapzināti ejot cenšas iekļaut mani kādā ģeometriskā figūrā.

Mēs ienācām gaitenī, kura sienas bija nesen nošpakeleētas gludas un nokrāsotas pretīgā smilškrāsā, taču mazliet virs tām augstāk vel iezīmējās padomju sienas krāsojums, nomelnējušie, sen nebalsinātie, saplaisājušie griesti, kurus vāji izgaismoja konusveida lampas, iekārtas pašas savā vadā. Es sajutos gluži kā muzejā. Mana interese pieauga, un es jaunajam sanitāram pavaicāju: “Vai šeit vēl ir sastopams doktors Mengele?”

– Doktors, kas? Nē, nezinu tādu. – viņš man atbildēja.

– Kā jūs nezināt doktoru Mengeli? Ko tad jūs vispār zināt par psihiatriju? – es apšaubīju viņa izglītību.

Šīs sarunas laikā notika kaut kas dīvains, mēs ienācām nodaļā un mums tika pamāts iet prom, kam mēs trijatā arī pakļāvāmies, taču man tika aizšķērsots ceļš, un es sapratu, ka tieku vēlreiz nodalīts no tā, kas mani ir saistījis ar ārpasauli. Taču es biju mierīgs. Vai nu mistērijas vai kā, bet es par sevi vairs nebaidījos, man vairs nebija ko zaudēt, es tajās no visa jau biju atteicies, taču Tēvu Debesīs, tā arī nesasniedzu. Nu, ko, ja nav lemts, tad atbrīvojiet mani no pēdējā, kas ir – miesas un veselā saprāta. Ardievas, es noteicu klusām pats sev, kad biju iedzeris divas melnas tabletes, mazu, salkanu kāda šķidruma glāzīti, un saņēmis šprici dibenā. Mana dzelzs gulta, ar, paldies Dievam, vismaz zaļas krāsas segu atradās lielas telpas gultu rindā kā otrā, starp vienā gultā gulošu bezformīgu radījumu ar vienu no zaļās segas malas iebāztu līķbālu, izplūdušu kāju. Otrā pusē, muti atvēris un šķībi sagriezies gulēja dauns… Pa logu tieši uz galvas man spīdēja apaļš mēness, kā zīmogs manam bēdīgajam liktenim. Aizvēris acis es nopūtos, un mana uzmanība pavērsās skaņai. Visapkārt krāca cilvēki, taču ne tā, kā mēs esam pieraduši dzirdēt cilvēkus krācam. Tas vairāk izklausījās pēc cūku fermas, un man ienāca prātā, kamdēļ gan Darvins saikni starp dzīvnieku un cilvēku meklēja pērtiķī, ja fiziski ar mums krietni vairāk saistīta ir tieši cūka? Un šeit šādu pārdomas iedvesmas avoti skanēja no visām pusēm. Nu, ko? Lai sveicināti mani mazie brāļi, pievienojos jūsu pulkā, es noteicu un noskaņojos uz gulēšanu, taču melnās tabletes bija palikušas iesprūdušas kaklā un es nespēju tās norīt līdz galam. Piecēlies no gultas es pieklauvēju pie bezkliņķotās durvju organiskā stikla rūts, pa kuru bija redzams guļošais sanitārs. Pievērsis viņa uzmanību es ar žestiem mēģināju imitēt ūdens krūzes dzeršanu, taču viņš noteica man – guli, acīmredzot pārsteigts, kādēļ vispār vēl neesmu atslēdzies, un nepievērsa man vairs uzmanību. Pametis durvis es ievēroju, ka šeit ir atsevišķa tualete, kura bija pat atverama. Iegājis tajā es no sākuma domāju atvemt melnās tabletes, taču tad sapratu, ka atvēmis šodien, tāpat dabūšu tās rīt, un nekas nemainīsies, es pieliecos pie krāna, iedzerdams metāliskās piegaršas krāna ūdeni dziļiem malkiem. Apgūlies atpakaļ gultā, es apsedzu savu galvu ar zaļo džemperi, lai pasargātu galvu no mēness stariem, es centos aizmigt. Kādu laiku bez pārmaiņām, vienā brīdī es vienkārši pamodos no rīta, sajusdams izdegušu tuksnesi savā mutē. Prātiņš tomēr bija saglabājies, taču uz sirdi jutu tādu neizturamu spiedienu, ka bija grūti elpot. Jutu, ka rokas un kājas klausa, taču tās viegli līgojas un trīc. Bija iestājies nākošais rīts.

II

Centos visādi apgulties, lai butu vieglāk elpot, un šķita, ka vieglāk paliek, guļot dīvainā kārtā tieši uz vēdera. Apgūlies tā, paskatījos uz savu kaimiņu pie sienas. Viņa iespējas valdīt pār savu ķermeni bija krietni mazākas, un mainīt pozas viņam palīdzēja sanitārs vai citi istabas biedri. Taču arī viņa prāts kaut kur dziļumā bija saglabājies, un es tajā sajutu sev tuvās disidentisma notis, kādēļ man pret viņu izveidojās pat simpātijas.

Pēc kāda laika viņš sāka izrādīt vairāk dzīvības pazīmes un pasniedza ļenganā rokā man mandarīna mizu. Pārsteigts par piedāvājumu es atteicos, taču viņš man parādīja, ka vajag to pielikt pie deguna un ieelpot, sakot, ka paliks vieglāk. Paņēmis mizu eksperimentam es sekoju sava vecākā biedra disidenta norādījumam un ievilku degunā mandarīna mizas smaržu. Tavu brīnumu! Tiešām kļuva vieglāk elpot, likās ka manā par sintētisku pārvērstajā ķermenī atvērās kāds dabisks pumpurs. Acīmredzot kaut kas bija saistīts ar zāļu stāvokli un ēteriskajām eļļām, kas mandarīnā.

Atguvis elpošanu es piecēlos no gultas, pateikdamies savam biedram par palīdzību. Savukārt viņš man palūdza pagriest viņu uz muguras un palīdzēt apsēsties, jo citādi būšot izgulējumi. Pavilku viņu aiz kājām gultā mazliet uz leju, lai atbrīvotu spilvenu no galvas, es sakārtoju viņa gultu sēdēšanai, un tad satvēris labo roku, pavilku to zem viņa pa kreisi un pacēlu uz aušu, liekot apgriesties viņam uz muguras. Tad aplicis abas viņa rokas sev ap kaklu es satvēru viņu aiz krūšu kurvja un pastiepu uz augšu, līdz spilvenam, nosēdinot viņu, taču viņš vēl palūdza pavilkt viņu augstāk un salocīt kājas ceļos. Izdarījis arī to, es izpildīju pēdējo viņa lūgumu pēc ūdens pudeles. Es beidzot pievērsos sev.

Dzert gribējās ļoti, taču dzert sava biedra disidenta ūdeni no pudeles es tomēr nevēlējos. Esmu visai klīrīgs dzert vai ēst no vieniem traukiem vispār. Es sāku staigāt turp un atpakaļ pa brīvo vietu telpā starp gultu rindu. Ik pa brīdim pietupdamies, jo nevarēju paiet dēl spiediena uz sirdi, es nodomāju, cik ļoti tagad mana uzvedība līdzinās trako uzvedībai filmās, kuri veic visādas dīvainas kustības, taču tagad sapratu, ka iespējams tas ir ērtākās pozīcijas meklējumi. Apsēdos uz gultas un sakrustoju rokas uz vēdara, salocījies čokurā. Tā sēdēju un lēnām šūpojos, līdz ienāca sanitārs un sacīja, ka man jāiet vizītē pie ārsta. Pārliecinājies, ka es pats varu pārvietoties, sanitārs gāja brīvā gaitā man pa priekšu, rādīdams ceļu uz daktera kabinetu.

Ārstu gals bija izvietots pie pašas ieejas, un blakus ieejas durvīm bez kliņķa atradās līdzīgas, taču lakota koka durvis – arī bez kliņķa, kuras atvēra sanitārs, kuram bija pašam savējais kliņķis – liela ekstra trako namā. Atvēris durvis viņš vienkārši norādīja man uz tālākā kabineta durvīm, kuras jau atvērās un tajās parādījās dakteris Čuguns.

Labi trennēta auguma, īsi, pieklājīgi safrizēts šis cilvēks bija pievilcīgas ārienes un pievilcīga balss tembra. Ieaicināts viņa kabinetā apsēsties, es tur uz dīvāna ērti sēžam sastapu vēl vienu, acīmredzot jaunāko viņa kolēģi, arī pievilcīgas ārienes, brūnām acīm un īsiem, melniem, iesirmiem matiem, kurš mani pasveicināja, un es pasniedzu viņam roku, censdamies saglabāt cilvēciskas pazīmes. Paspiedis to, viņš norādīja man vēlreiz uz krēslu, un es sāku viņiem stāstīt, cik man ir slikti ar sirdi.Iedevuši man kādas atsvaidzinošas garšas tabletes, viņi gatavojās pievērsties manam stāstam.

Taču sajutis ūdens garšu, es palūdzu vel, un vēlreiz, līdz visa tējkanna bija izdzerta. Tad es sāku stāstīt par savu pieredzi klosterī un hipnozes mēģinājumu, kuram jaunākais ārsts pat noticēja, līdz sastapa daktera Čuguna skatienu un nolaida acis. Izvaicājuši mani par vēl dažadām lietām, viņi pavadīja mani uz durvīm, pašam sameklēt ceļu atpakaļ uz savu bezkliņķoto istabu. Taču šeit mani gaidīja pārsteigums. Man tik laipni atvēlēta gulta palātā ar brīvi atveramām durvīm uz gaiteni un tikai ar sešiem iemītniekiem, kas man likās jau gluži kā vai pieczvaigžņu viesnīca.

Nākošais kas mani gaidīja bija zāļu porcija, kas sastāvēja no vienas puszaļi, pusrozā kapsulas, un divām tabletām, no kuras viena bija pāršķelta uz pusi. Iedzēris zāles, es atteicos no ūdens, mazajā glāzītē, sakot ka nedzeru vārītu atdzesētu ūdeni, kas tiesa, jo šāds ir “miris ūdens” un dzerams tikai kamēr karsts. Vēlāk es iemanījos dabūt iekšā pie sevis caur tēvu sodas paku, un dzēru zālēm pa virsu sodas ūdeni, kas, vismaz manuprāt tās daļēji neitralizēja, jo zāles parasti ir skābe, taču soda – sārms.

Vēl es palātā sev iestiepu austiņas, lai klasītos mūziku caur telefonu, un telefons man deva ne tikai kontakta iespējas ar ārpasauli, bet arī foto aparātu. Un tā es sevi tur izklaidēju, staigādams pa gaiteni un dziedādams savā, iepriekš dušas kabīnē labi nostādītajā balsī, kas lika sanitāriem un māsiņām smieties, taču citi pacienti skatījās uz mani, kā dīvainu. Taču pēc laika viņi sāka lūgt man arī paklausīties manu mūziku, un atklāja, ka tai ir dziedējoša-nomierinoša ietekme, un es pat uzdrošinos izteikt versiju, ka sava nozīme te arī ir magnētiem, kas iestiprināti skaļruņos un veido magnētisko lauku ap sevi un galvu. Taču tā ir tikai teorija bez pierādījumiem, bet mūzika bija lielisks atspaids.

Vairāk man melnās tabletes dotas netika, un es jutos fiziski labi, vien sirds turpināja sāpēt, kaut krietni mazāk. Lai kavētu laiku es mēdzu pat pieteikties uzmazgāt koridoru un fiziski vingroju. Metu kūleņus caur plecu uz linoleja grīdas, un atspiedos uz rokām, piestutējis kājas pie sienas ar galvu uz leju. Saskatījis vienā no pacientiem sportistu, es noskaidroju, ka šis ir džudists, un pat mēģinājām uzrīkot mačus, kuri tiesa tika uzreiz saknē pārtraukti no sanitāru puses, ieraugot divus līdz viduklim ģērbtus cīkstoņus.

Iepazinos arī vienu juridiskās fakultātes studentu, kurš man sacīja, ka drīz ies laukā. Uz manu jautājumu – kā? – viņš atbildēja, ka būs viņam ārstu kolikvijs, jo viņš ir uzrakstījis iesniegumu. Palūdzis lai viņš parāda iesnieguma formu arī man, es to sāku apvīt ar sacerējumu taču viņs mani pārtrauca sakot, ka vajag tikai divus teikumus:

“Es, [vārds un uzvārds], pieprasu mani izrakstīt no Rīgas Psihiatriskās slimnīcas. Es vēlos beigt ārstēšanos, neskatoties uz mana ārsta norādījumiem par ārstēšanās turpināšanu. [Datums]. [Vārds, uzvārds]. [Paraksts].”

Aiz vārda un uzvārda tik vien kā pievienoju savas personas kodu, lai izklausās vēl oficiālāk . Četras dienas velāk es tiku uzaicināts uz ārstu kolikviju, kur atkal vispirms pasniedzu roku visiem dakteriem, kas ap galdu sēdēja četri, un viena cita, arī simpātiska stažiste. Un sāku stāstīt, ka es apzinos, ka esmu jucis, un mans prāta stāvoklis ir tāds, ka ja agrāk es domāju, vai cilvēku vajag apskaut, tad tagad es viņu vienkārši apskauju.

Šāds atstāsts lika ārstiem samulst, un es turpināju, sakot ka pareizo atbildi par manas psihozes cēloni man ir iedevis dakteris Čuguns, un es lūdzu iespēju viņu citēt, sekojoši: “Tu pats to sev izraisīji”, un tādēļ es pamatoju savu nepieciešamību atrast izeju pats, jo ja man palīdzēs ārsti, nākošajā psihozē es atkal būšu pie viņiem atpakaļ. Šīs idejas viņiem diez kā nepatika, taču iebilst arī bija grūti ko. Vien dakteris Čuguns no draudzīgās izturēšanās pēc tam kļuva vēsi oficiāls un uzrunāja mani tikai kā: pacient Jūrasmeija.

Mans tēvs kārtējo reizi bija aizņemts, lai varētu izņemt mani no stacionāra, bet es negribēju šeit uzturēties ilgāk un tādēļ pazvanīju galeristam, lūdzot mani izņemt, un tā kā bikses man bija atņemtas, palūdzu atvest galerijas apģērbu. Pārģērbies pelēkā, elegantā uzvalkā ar ceriņkrāsas kreklu ar cietu apkaklīti, atpogātu augšējo pogu, es pēdējoreiz pasniedzu roku dakterim Čugunam, pasacījis viņam: “paldies”, taču nesakot: “uz tikšanos”. Ceru, ka šāda tikšanās vairs nebūs, ja nu vienīgi mana sirds nepārstās sāpēt, esot zāļu neatgriezeniski sabeigta, un tad šāda tikšanās būs jau tiesā. Par apzinātu cilvēka veselības sabendēšanu izrakstot zāles, kurām blakus efekts ir saindēta sirds.

Tagad. Izbēdzis no pilsētas un visiem radiem, dzīvojoties pie draugiem bērzu birzs malā, blakus svētozolam tikko kā uzceltā koka apdzīvojamā pirtiņā pie dīķa, kurā tikko izcirsts āliņģis, jo vakarā paredzēta pirtī iešana, es nezinu kā jutīsies mana sirds no temperatūras straujām pārmaiņām. Taču es jūtu patīkamu iedarbību uz to no balderiāna, kurš mani savdabīgā kārtā nomierina, taču neiemidzina, es jūtos guvis gandarījumu par piedzīvoto, un arī paši piedzīvojumi ir bijuši milzumaizraujoši.

Dzīve pulsē!

Un pat ja dēļ tām melnajām tabletēm manas dienas ir skaitītas, tas mani vairs nebiedē, jo es esmu izpratis dzīvības un nāves noslēpumu. Taču pēc slimnīcas man ir par vienu draugu vairāk. Tas ir kāds regulārs tvaika mājas apmeklētājs, kurš nosauca sevi par sātana apsēstu, un lai arī es viņam paskaidroju, ka nav cita kārdinātāja kā vien matērija, miesa, šis cilvēks mani interesē dziļāk. Ceru, ka varēšu padalīties savos novērojumos arī ar jums, pēc viņa apciemojuma viņa mājās, kur viņam esot uztaisīts atsevišķs, restots būris. Paraudzīsimies, kas no tā sanāks. Šis cilvēks man nez kādēļ ir atvēries un uzticas.

Ko tad man pašam par sevi, pēc tā visa, domāt, jūs, varbūt, vaicāsiet? Domāju, ka esmu prātā jucis. Marķēts ar nr. F23.10. Ko šie cipari man nozīmē? – Akūta psihoze ar polimorfām šizofrēnijas pazīmēm, bez stresa. Proti – saasināta apziņas uztvere ar daudzpusīgi atbrīvotu garu no apkārtējās realitātes vispārpieņemtās uztveres par lietām, kas ir atbrīvojis mani no nepieciešamības uztraukties vairs par jebko.

Taču prātā jukšana ir sagriezusi manī visu kājām gaisā; tagad manu domāšanu nosaka jūtas, un es visu redzu kā spogulī. Taču tā kā iekšēji stāvu ar kājām gaisā, un galvu uz leju, tad manas smadzenes attēlu uztver kā zīdainim, pirms tās ir adoptējušas to jutekļiem – otrādi, bet pareizi. Tādēļ arī citiem grūti mani saprast.

Bet arī es pats citiem esmu kā spogulis; kāršu spēlmanim es esmu džokers (jokdaris). Matemātiķim es esmu idiots, kurš neprot nekādi atrisināt elementāro vienādojumu 0+1=?, jo nesaprot savā prātā, kā var matemātiski pievienot absolūti nekam, kaut ko.

Taču abstrakti šī vienādojuma risinājumu es redzu sekojoši: 0+1=3

Kur katrs simbols ir viena vienība, nepastāvoša pati par sevi, neiespējama viena bez citas, bet kopā veido visu. Kur 0 ir Bezgalība, kurai caur krustu – Kristu, (kas matērijā ir ūdens elements) ir pievienojies tās atspulgs, arī bezgalīgs, un kopā tas veido vienādojumu – Svēto Trīsvienību, jeb Platona vienkārši trīsvienību.

Taču reliģioza fanātiķa priekšā es vienmēr uzvedīšos kā provokātors, kurš skaitīs tikai līdz 999, un tad atkal no gala, ko šis fanātiķis uzreiz apgriezīs otrādi, un viņam sanāks 666…

Es esmu Cilvēka dēls. Kā mēs visi esam Cilvēka dēli un meitas. Un, ja jums kāds stāsta par indigo bērniem, tad neticiet – tās ir kārtējās “zilās asinis”. Nav atšķirības nevienā no mums, un mēs katrs esam atšķirīgi, jo citādi mēs nespētu būt vienoti, un vienlīdz nepastāvētu kā – katrs. Atšķirīgi mēs esam no dabas, vienotiem mums jātop no gara, jeb gravitācijas.

E-partija ir apvinība, kur E – pēc Einšteina ir summa, un politiskā partija ir: Πολιτική — «māksla pārvaldīt valsti»; un latīņu. pars — «daļa»

Vai pratīsim mēs visi kopā pārvaldīt valsti?

Tāds ir jautājums.

Advertisements

One Response to Tvaika māja

  1. A drauga komentārs: says:

    Mēģināšu nokomentēt kā es to lietu ap Antoniju pieredzēju no savas puses:
    Sākās viss ar droši vien ar Saules vētru un augošo mēnesi -kas cilvēku padara enerģisku, nemierīgu un nelīdzsvarotu. naktī no svētdienas uz pirmdienu bija milzu saules vētras, pirmdienas dienu pavadīju drusku strādājot pie datora un jūtoties traki draņķīgi – knapidzīvs. Protams, nevaru pilnībā vainot Saules vētru, vai pilnmēness tuvošanos, iespējams arī kādi mani iekšēji apstākļi bij par iemeslu sliktai pašsajūtai. Saules vētras tika solītas visas nedēļas garumā. Otrdiena pagāja līdzīgi.
    Trešien pamodos, un atcerējos par “Antoniju” (šī bloga autoru) un aizspamoju šim īsziņu ar jautājumu kā jūtas? Uz īsziņu nesaņēmu atbildi, vēlāk mēģināju zvanīt – tālr. atslēgts. Līdz plkst pieciem biju darbavietā, tad devos pie viena paziņas aprunāt pāris lietas, ap to laiku zvanīja Antonija darba kolēģis un izstāstija, ka šim ir noticis kaut kas nelāgs – esot ļoti nervozs, satraukts, un tagad devies pie tēva. Noskaidroju Antonija tēva numuru, un zvanīju apjautāties kā ir, biju jau nolēmis doties ciemos un satikt, un izrunāt visas lietas, iespējams palīdzēt ar kādu padomu, vai vienkārši sirsnīgu izrunāšanos – būt maksimāli patiesam un sirsnīgam sazinoties. Tuvojos Rīgai un sazvanījāmies pāris reižu ar Antoniju, viņš ļoti raizējās par to ka mums jātiekas ļoti konspiratīvi, jo caur mob tel sakariem mūs varot izsekot, un ka viņu jau sākuši izsekot, ka viņam ir zināms kaut kas tāds, dēļ kā viņu cenšas dabūt pie malas. Manis paša nestabilā sajūta un vispār noskaņa, kā arī domāšanas un interešu veids, komplektā ar nesen piedzīvoto rosināja ticēt Antonija teiktajam, ja nu vienīgi šaubījos par to vai mūsu apdraudētība tik tiešām ir tik nopietna. Tikāmies pie Antonija tēva, likās viss gluži kārtībā, vienīgi Antonijs bij ļoti aizgrābts un pārņemts ar savu teoriju – par pasaules uzbūvi – redzamās materiālās daļas un neredzamās nemateriālās saistību, un taml. Sākām ar to – lai šis to teoriju izskaidro. Sāka zīmēt uz papīra shēmas, skaidrot – man likās viss ļoti loģiski, un korekti, vienīgi no sava racionālā skatpunkta apšaubīju šīs teorijas revolucionāro dabu – manuprāt to varētu saprast tikai daži prāti, bet ļaužu masām no tās ne silts ne auksts, līdzarko šī teorija nekādi nespēj apdraudēt valsts iekārtas stabilitāti un līdzarko mūsu drošību. Bet nu vēl jau nebijām izskaidrojumu līdz galam noskaidrojuši, sākās bezjēdzīgi strīdi ar viņa tēva sievu, kura apstrīdēja visādus šīs teorijas fragmentus. Tiktāl man viņa teorijas šķita patiesas, vienīgi kā jau teicu – neredzēju tās potenciālo nozīmīgumu, potenciālo ietekmi uz sabiedrību.

    Tālāk ierosināju doties pie manis ciemos, pie kamīna pasēdēt, izrunāt dzīvi un tikt kaut kādā skaidrībā – ko darīt, un kā dzīvot tālāk utml. Pa ceļam izstāstiju visādus savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus, daži no tiem tādi, kas rosina pārāk neuztraukties par konspiratīvismu un mūsu apdraudētību, jo galugalā – informācijas mūsienās ir vairāk kā vajag, un tai neviens nespēj izsekot līdzi, turklāt tai nav arī jēgas, iekams tā tiešam nesāk ietekmēt ļaužu masas, vai kā citādi radīt kaut kādu atsauksmi sabiedrībā. Tā nu šķiet bijām vienojušies par to, ka apdraudēti neesam, un es rosināju tālāk tikt skaidrībā – man pašam interesēja šo teoriju saprast – ja vien tā ir tik nozīmīga, un arīdzan mana saimnieciskā domāšana rosināja atrast risinājumu kā Antonijam un man tālāk dzīvot, kā rīkoties savā ikdienā utml. Tiktāl es varu teikt, ka ticēju visam A teiktajam, vienīgi raizējos par to, ka viņš bija satraukts, un tā teikt – pārņemts ar šo ideju, un nemitīgi to prātā virpināja, laiku pa laikam izsakot kādu versiju, labojot pats sevi utml, zīmējot shēmas un štukojot. Nokļuvām mājās, pie kamīna, vakariņojām, A nemiers saglabājās, lai gan nu jau viņš vairs neraizējās pārāk par mūsu drošību un konspiratīvismu, bet bij pārņemts ar savu teoriju. mana diagnoze viņam būtu 100% cilvēks kā jau cilvēks – vienīgi ar nervozumu un sakāpinātu nemieru – cerēju ka ir visas iespējas atgriezties pie racionāliem pamatiem, nomierināties, izgulēties utml. Rosināju uz to, ka teorija jāpieraksta, un jākoriģē laiku pa laikam, jāslīpē – biju nesen lasījis grāmatu par neeiklīda ģeometrijas aizsācējiem – stāstiju par to A, ka arī viņi ieguldīja daudz darba, praktiski visu savu mūžu šo teoriju slīpējot, skaidrojot, veidojot tādu lai to saprastu citi utml. aizgājām gulēt laikam ap 3 naktī.
    No rīta kādos sazin – 7-8 piegāju iemest malku kamīnā, un laikam pamodināju A. nebiju vēl īsti atgriezies miegā, kad A mani modināja – ap 8, teica ka dzīve mūs sauc, vai kautkā taml, ka jāceļas un jārīkojas. Tagad no rīta A stāstija ka sapratis vienu baigo lietu – un klāstija teoriju kurai es ar lielu piespiešanos dotu 50% ticamības – laigan šobrīd ar vēsu prātu domājot iespējams ka jāteic visi 90% aplamību, un vienīgi vēlme ticēt, un ticība A kā cilvēkam, draugam, vēlme saskatīt sakarības un rast racionālu segumu šai teorijai rosināja mani to uzklausīt un dot vērtējumu 50% ticamības. Šī teorija bija simbolu – ķīmijas – fizikas – ezotērikas mistrojums – baktērijas kas mīt uz metāliem, zelta, mikroprocesoros, kas spēj ceļot ar elektromagnētiskajiem jeb radio viļņiem, kuras mīt arī cilvēkos, spēj ietekmēt mūsu domāšanu, apziņu, ir vadāmas no attāluma, utml, šai teorijā jaucās kopā ezotērisks simbolisms, ar mūsdienu fiziku – laigan šeit es teiktu ka drīzāk ar paviršu mūsdienu fizikas izpratni, jo svarīgi tomēr zināt kas ir baktērija, kas ir atoms, kas radioviļņi, kas ir metāls, mikroprocesors, smadzenes un informācija, lai šīs lietas savietotu vienotā teorijā – man tā teorija likās kā baltiem diegiem šūta – tāda kurai varētu noticēt ar piespiešanos, un neiedziļinoties . kad izrādīju miegainību un skeptiskumu pret šo teoriju, tad A 3x skaļi sasita plaukstas un teica – lai mans prāts defragmentējas. un teica ka visa atslēga ir iemācīties pavēlēt šīm baktērijām kas mūsu galvās un ap galvām, ka mēs esam šo baktēriju tēvi un viņas mums klausīs. Sāku šai brīdī skumt pa īstam, sapratu ka esmu zaudējis draugu.
    Pabrokastojām, A šķiet kļuva apņēmīgāks, teica ka jādodas uz Rīgu, atpakaļ dzīvē, uz darbu, sazvanīja darba kolēģi, viskautko stāstija, teica ka ar saziņu mums viss te kārtībā, telefonu būdiņas visapkārt vai kautko taml, no kā sapratu ka viņa domās un runā ienāk 10-20% murgi – kā to lai savādāk nosauc? Pabrokastojām, A teica ka apetītes nav, ēda ļoti maz, un dzēra sodas ūdeni, teica ka tas ir ļoti veselīgs un organismu attīrošs utml. Es gan teicu, ka esmu pāris reizes dzēris, izvairos dzert jo negribu ikdienā lietot medicīnu, gribu to lietot tikai galējas nepieciešamības gadījumā, ka nevēlos pierast utml. kā arī – pēc ēšanas sodas ūdeni noteikti nebija labi dzert, jo tas neitralizē kuņģa skābi līdzarto pasliktina gremošanu. Saģērbāmies, taisījos aizvest A atpakaļ uz Rīgu, man neiedarbojās mašīna, domāju nomainīšu akumulatoru, mājās bija jauns akumulators. bet A teica ka ies ar kājām, izvēdinot galvu un ieleks kādā busiņā un tiks uz Rīgu. Teicu ka šai manā galā busiņi iet labi ja 4x dienā, un šādā aukstumā (bija ziema ar mīnus 10-20C) nav nekāda medusmaize vilkties garus gabalus pa ceļu utml. tas arī atbilda patiesībai, jo biju iepriekš 2 gadus bez mašīnas dzīvojot ar sab trasp izbraukājies krustu šķērsu. tad izdomājām, ka iesim uz mežu, uz klostera pusi pastaigāties un izvēdināt galvu, un pēc tam brauksim uz Rīgu. gājām uz mežu, runājāmies, šeit bieži A piesējās maniem vārdiem, teica ka es izsakos “precīzi nepareizi” utml. teicu ka viņam ir laikam uznākusi NE-vienaldziba – ja viņš tik daudz un traki pārdzīvo par katru nieku, un viss viņam šķiet svarīgs. Teicu ka ir otra galējība – vienaldzība un pofigisms pret visu, A teica ka lai kaut ko saprastu un sajēgtu vajag NE-vienaldzību, tam es arī piekrītu. Bet ar visu to – vairākkārt jautāju un runāju par racionālo pamatu – kā tālāk dzīvot, ko darīt, utml. A ticēja, ka šī teorija, kas man tagad kaut kā izkritusi no prāta (bet ir izklāstīta rakstā) ir tik mega svarīga. A bija accounts iekš Delfi ziņu lapas, kur viņš publicēja savus rakstus – kaut kādu iemeslu dēļ tajā vakarā neizdevās tai acountā ielogoties, un A bija pārliecināts, ka viņu izdzēsuši, saskatīja tur konspiratīvus iemeslus, to ka teorija tiešam ir milzu vērtē, un ka ļaunie spēki cenšas tai neļaut izplatīties utml. tā ejot pa mežu drusku runājām, drusku klusējām, iegājām klosterī un A priecīgs saprata, ka bija gribējis klosterī kādu laiku padzīvot, kā atvaļinājumā – atpūsties un sakārtot domas. Nujā, kas vēl raksturīgi – ka man neizdevās ne brīdi A novirzīt no domām par sevi, vai savu teoriju – pilnīga pārņemtība ar tām savām domām viņam bija, un gandrīz nulles interese par to ko stāstiju, par maniem piedzīvojumiem utml. Sameklējām jautājot mūķenēm galveno mūķeni, kas A piereģistrēja, likās ļoti jauka un sirsnīga, A bija ļoti priecīgs, un teica, kad jautāja kādēļ vēlas klosterī dzīvot – ka “u menja um sošel s katušek!” uz ko mūķene ar sava veida humora izjūtu atbildēja – nu kad “atnāksiet atpakaļ pie uma” jeb tipa kad atgūsiet sajēgu, tad redzēs ko tālāk utml – sapratu viņas optimismu – viņa teica kad atgūsiet sajēgu, tātad bija droša ka sajēgu var atgūt un tā arī tiks atgūta. A iekārtojās savā istabiņā, kur vēl kādi citi dzīvoja, atdeva man dažas mantas glabāšanā, un sarunājām ka tiksimies, utml. istabiņā ienāca cits iedzīvotājs, un jautāja vai mums ir smēķējamie piederumi – teicām ka nav, jo mēs arī nesmēķējām. A to uztvēra kā baiso viltīgo pārbaudījumu – tipa ja mēs būtu atbildējuši ka mums ir smēķi – mūs izmestu no klostera laukā par iekšējās kārt. neieivērošanu. Tālāk izgājām no klostera ārā, pie galv vārtiem, zvanīju A tēvam, teicu ka A paliek klosterī utml, pienāca kāda mūķene, vai sieviete kas vienkārši viesojas klosterī – un jautāja ko mēs te ārā, kapēc neejam iekšā utml. teicām ka tā, zvanam utml. šī teica, ka tak iekšā arī var zvanīt pa tālr, A rādīja uz šilti uz vārtiem – ka iekšā zvanīt un fotografēt nedrīkst, utml. kad šī aizgāja, A teica – “šeit viss notiek pa īstam!” – ka sieviņa gribējusi mūs atkal pārbaudīt – vai nepārkāpsim klostera noteikumus un neiesim iekšā klosterī zvanīt pa mob tālr, tā pārkāpjot klostera kārtības noteik. atstāju A, sarunājām par turpmāko komunikāciju un devos mājās, jo vēlāk bij uz darbu jādodas.

    Tās dienas vakarā ap 5-6 zvanīja A tēvs, ka A esot uz slimnīcu aizvests, ka šis braucot viņam pakaļ. ap pēc 6 abi ieradās pie manis paņemt A mantas, A bija īpatnēji nemierīgā pacēlumā, priecīgs, teica ka šī nav viņa diena – ka no klostera izmetuši, no psihenes izmetuši, ka braukšot abi mājās. ka ņemšot balto lapu, kā Uldis Tīrons, lai es nekožot ar nazi grieztos salātus, bet plēšot ar rokām utml – šai brīdī domāju ka visi 100% murgu ir A teiktajā. tad viņi abi aizbrauca. vēlāk, pēc kādām 4-5 dienām, vai nedēļas – uzzvanīju A, un pa telefonu viņš atkal izklausījās kā tas pats mans sen zināmais draugs, runa bija sakarīga, lai arī varbūt nedaudz satraukta, protams A bija mainījies, mēs jau visi laiku pa laikam mainamies, bet sajutu viņā racionālo pieeju dzīvei, murgu sarunās vairs nebija. Šai brīdī arī jutos ļoti apmulsis – jo es visu laiku biju diezgan skeptisks uz mūsdienu medicīnu, bet ievērodams šo pārmaiņu savā draugā sāku gandrīz vai apbrīnot mūsdienu medicīnas progresu – jo bija cilvēks – ar ko centos runāt maksimāli patiesi, un vērst pie racionālas uztveres, bet kas nebij man pa spēkam – gluži otrādi – nesakarīgums tikai pakāpeniski pieauga, un te, pēc psihenē pavadītām dienām cilvēks ir tā teikt atgriezies – atkal runājams racionāli, jeb ikdienišķi sazin. vēl pēc nepilnas nedēļas A tika laukā no psihenes, un atbrauca pie manis ciemos, izrunāšanai palika maz laika, es atkal nebiju gluži savā ādā, jo man pašam bij sirds pilna saistībā ar saviem piedzīvojumiem saistībā ar savu draudzeni, kā arī saviļņojums un patīkamais pārsteigums atkal sastapt un redzēt savu draugu A “veselu” jeb veselu – vismaz tādu kādu es viņu pazīstu, ja arī mainījušos, tad tomēr tādu ar ko var sazināties. ilgi runāt nesanāca, jo A drīz vien gribēja iet gulēt, jau ap 10 laikam, droši vien slimnīcas režīms pieradinājis pie laicīgas iemigšanas. Manā dzīvē pa šo laiku – dzīvē jeb drīzāk uztverē un apziņā šis tas ir mainījies, pēc A “saslimšanas” vai saslimšanas mana radiniece pamanīja man sirmus matus, kā reiz nodomāju ka esmu sācis sirmot sakarā ar pieredzēto – bet jautājums – vai vajag tik ļoti pieķerties un to tik traģiski uztvert…. vēl sapratu arī, ka vēlos sākt regulēt savu vienaldzības un nevienaldzības līmeni, un vispār savu organismu un apziņu, ja līdz šim biju tiecies pēc kaut kādas galējības, ezotēriskas ievirzes ekstrēmisma, tad tagad sapratu ka mūsu veselība un sajēga ir vien mūsu pašu rokās, līdzarto līdzsvars un regulēšana jāveic saviem spēkiem, vai skrienot, vai ar diētu, vai strādājot utt utml – veidi ir simtiem, jebkura ikdienā veicamā lieta ir izmantojama sava līdzsvara veicināšanai. Pārdomas protams ir daudz vēl visādas, bet domāju ka nav nepieciešamības tās publiskot, katram ir jānodarbojas ar savām pārdomām, nevis jāaizgūst svešas. Publiski varu pateikt to, ka jāsaprot ko mēs vēlamies – ko mums vajag, lai to sasniedzot nav pārsteigums, jo iespējams ir tiešām gandrīz viss. arīdzan to ka pieļauju, ka esmu zaudējis daļu uzticības no A puses, bet šis mans izklāsts ir patiess pret mani pašu – tā es to visu uztvēru un tā es domāju patlaban, varbūt vienīgi kautkāds mātes sindroms – gādība un uztraukums par A var būt lieks, sentimentāls, un kaitinošs pašam A. Kā arī jūtos liels A parādieks, ir pavisam nedaudz cilvēku, kuru sastapšanai manā dzīvē ir bijusi līdzīgi liela pozitīva nozīme.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s