Epilogs

Pēc teorijas, tiesas un taisnības, visam bija jānobeidzās tur, kur tas sākās.

Tādēļ arī devos ciemos pie tēva. Ak, visas tās gudrās spriedelēšanas par un ap apziņu un prātu! Mans tēvs pat ir atradis sev metodi, kā izlīdzsvarot savu nemieru – pieslēdzot elektrodus pie galvas, viens viltīgs aparāts izskaitļo domu elektrisko impulsu frekvenci un intensitāti un uzģenerējot tiem momentānus atbildes impulsus ar pretējiem rādītājiem, atslēdz iepriekšejos. Labāku zombokasti nemaz izdomāt nevar! Taču priekš manis tēvam ir tikai viens cits risinājums. Pēc visām garajām sarunām par to, cik negatīva ir medikamentu lietošana psihiatrijā, viņš atver atvilkni un pasniedz man zāļu iepakojumu, uz kura pirmais uzraksts ko izlasu ir Ls 33.19. Nākošais, kas mani interesē ir šo medikamentu blakņu saraksts. Šis antipsihotiķis, kurš paredzēts šizofrēnijas ārstēšanai lietots ilgstoši izraisa neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus. Taču jau vienreizēja šī preparāta ieņemšana izraisa plazmas klierensu, proti samazina nātrija sastāvu asins plazmā, lasi, sagrauj imūnsistēmu. Hormonālā līmenī šis preparāts iedarbojas uz hipofīzi liekot tam izstrādāt prolaktīnu uz dopomīna rēķina (šiet ir viss šo zālu iedarbības noslēpums). Fizioloģiski prolaktīns sievietēm pagarīna ovulācijas periodu izraisot menstruālā cikla izmaiņas. Tas samazina jūtīgumu uz sāpēm, arī samazina seksualitāti. Taču hiperprolainemijas, kas izraisa frigiditāti un hipofīzes audzēju, pie šo preparātu lietošanas ir novērotas reti. Pamata blaknes ir aptaukošanās, sausums mutē, hepatīts, diabēta koma, gaitas traucējumi, galvas reiboņi, drudža lēkmes, miegainība, nekontrolētas acu un mēles kustības utml.

Sapratis to, ka viss manis iepriekš sacītais tēvam ir aizslīdējis viņam vai nu gar ausīm, vai arī izgājis caur tām, neizraisot nekādas atbildes vibrācijas smadzenēs, es pieņēmu lēmumu. Paņēmis no viņa zāļu iepakojumu es izvilku vienu tāfelīti ar tabletēm sudraba necaurspīdīgā celefānā. Nocīnījies ar tā atvēršanu es beidzot padevos un palūdzu tēvam šķēres. Atgriezis iepakojumu es izņēmu no tā mazu viegli rozā ripiņu un devos uz virtuvi, līdzi aicinot savu tēvu. Nolicis to uz galda blakus tējas krūzei, es viņam sacīju: “Tā ir tava tablete – izdzer!” Uzklausījis visas iespējamās blaknes brīdi iepriekš, viņš man iespītējās un atteicās tās dzert. Taču es kļuvu uzstājīgs un pavēlošā balsī sacīju: “Tā ir tava tablete!”. Tēvs, novests līdz izmisumam paņēma tableti un norija. Liku viņam vēl uzdzert pa virsu visu lielo tējas krūzi, lai būtu drošs, ka tablete ir tur, kur tai vajag būt. Pārliecinājies par notikušo faktu, es ar zāļu recepti rokās devos uz blakus istabu pie mana tēva sievas, lai informētu viņu par notikušo un iespējamo savdabīgo uzvedību, ko viņai nāksies novērot pie mana tēva šovakar. Ieskrējis istabā, mans tēvs centās izraut recepti man no rokām, vien pārplēšot to uz pusēm. Tēva sieva satraucās un sacīja, ka mūsu uzvedība viņai ir pilnīgi sveša, uz ko es piecēlos no dīvāna, un sacīju, ka man tagad jādodās mājās. “Nē!” viņa noprotestēja, acīmredzot nezinādama, ko iesākt ar manu tēvu, kad viņš sāks neadekvāti šķobīt seju un raustīties. Taču man nebija nekādas intereses tajā nolūkoties, tādēļ es uzvilku jaku, un devos laukā. Pie durvīm mani panāca tēvs, censdamies iedot atlikušo zāļu iepakojumu. Kategoriski noraidīdams šādu iespēju es viņam sacīju: “Un, ja tu mani vēlreiz pamēģināsi nosūtīt pie sava vecākā brāļa (kurš aizveda mani uz Tvaika māju); es tevi arī pamēģināšu nosūtīt – pie sava vecākā brāļa (lai vieglas viņam smiltis…)”

Tālāk es devos nakts izpriecās, kas jau ir cits stāsts.

Taču pēc tam, nespēdams aiziet gulēt atpakaļ uz mājām, jusdamies aptraipīts iekšēji un “ļoti piezemēts” es vizinājos apkārt ar mašīnu pa naksnīgajām, izgaismotajām Rīgas ielām, baudīdams nakts romantiku, līdz izdomāju izbraukt no Rīgas. Mans ceļš veda pa Rīgas apvedceļu Jūrmalas virzienā un prātā iešāvās doma aizbraukt izgulēties pa nakti pie drauga, tā paša, kurš dzīvoja netālu no sieviešu klostera. Biju kā reiz sagrēkojies, un man vajadzeja nožēlot savus grēkus, atgriežoties klosterī.

Kad piebraucu pie drauga mājas, pulkstens rādīja ap četriem no rīta, un es biju mazliet pārsteigts redzot, ka visi logi ir tumši – parasti viņš sēdēja pie datora ekrāna līdz saullēktam. Midžinādams tālos uguņus viņam logos un ar taures signālu spēlēdams uzmundrinošas dziesmiņas, ar kādām tiek modināts garnizona karaspēks, es sāku just neveiksmi viņa piecelšanā šādā stundā. Izkāpis no mašīnas, es devos pie durvīm, virs kurām augstu piekārts karājās zvans, ko savā mutē turēja čuguna alnis. Spēcīgi paraustījis zvana mēlīti es beidzot saklausīju kustību istabā. Pienācis pie durvīm un atvēris tās, mans draugs augumā divi metri un astoņi, izrādīja samiegojušos pārsteigumu mani redzēt. Taču ielaidis iekšā un piedāvādams naktsmājas viņš iedeva man savu uzmanību, kuru es kā kāds Maiks Vazauskī no “Monsters Inc”, tikai mikrofonu nenorijis, aizpildīju ar stāstu par to, kā iebaroju tēvam savas zāles, un kādas tam gaidāmas sekas, līdz mans draugs locījās smieklos. Sapratis, ka tā vēl aizdzīšu viņam miegu pavisam, un tad arī pats nedabūšu izgulēties, es tomēr piedāvāju viņam iet nosnausties, līdz rīta gaismai, ko viņš labprāt pieņēma, sacīdams, ka pats tik tikko bija aizgājis gulēt…

Rīta gaisma bija uzaususi, un pēc brītiņa man vairs nebija kas notur gultā ilgāk. Piecēlies kājās es aicināju draugu līdzi uz sieviešu klosteri, uzvilcis pelēko žaketi un apsējis sarkano šlipsi, joprojām formas tērpā, kādā biju devies nakts uzdzīvē un smaržodams tik pat salkani. Pēkšņi es šajā aromātā atpazinu to, kas nāca no mātes sūtītā saiņa, kurš atradās netālu no smaržu flakoniņa, ko biju saņēmis dāvanā ziemsvētkos un kurš saucās Antonio Banderas Blue, un es sapratu manas “smaržu halucinācijas” izcelsmi.

Taču draugs atteicās man pievienoties pastaigā līdz klosterim, acīmredzot uztraukdamies par savu reputāciju no atrašanās vienā kompānijā ar šādu “dendiju”. Taču mani mans paskats nesatrauca, tikai vēl vairāk uzjautrināja, un tagad es biju nolēmis doties viņus tur “kārdināt” ar pusizdzertu “Red Label” rokās pa sieviešu klostera teritoriju…

Taču nonācis pie klostera vārtiem es sajutu tādu kā dievbijību un nolēmu atstāt trauku mašīnā. Klosterī šobrīd tieši noritēja dievkalpojums, un es tam pievienojos, iesmaržodams baznīcā līdz tās vidum, izraisīdams apkārtējo sejās klaju nepatiku un pavirzīšanos nostāk. Sastapu arī tur pazīstamas sejas, kuras bija aizvedušas mani līdz citai baznīcai un tālāk nodevušas psihiatrijas gādīgajās rokās. Tagad es tajās lasīju pārsteigumu par to, cik ātri esmu atgriezies. Pēc brītiņa atvērās dievnama durvis un tajās parādījās mana drauga stāvs, mazliet saliecies, lai varētu ienākt pa durvīm. Pasmaidījis man un pacilādams uzacis, viņš nostājās blakām izejai, un es pievērsos atkal dievkalpojumam, kurš no pareizticīgajiem prasa dzīvu līdzdalību klanoties un sakot “Kungs, apželo”.

Dievkalpojums beidzās un mēs ar draugu apstaigajām klostera teritoriju, pa kārtai izrunādamies ar visiem manu “pārbaudījumu” dalībniekiem, kuriem es uzdevu objektīvus jautājumus viņu rīcības sakarā. Mana divmetrīgā drauga klātbūtne ādas jakā garantēja man, ka netikšu izmests laukā bez atbildēm, līdz mūs aicināja pievienoties pie mielastu galda. Paēduši vārītus, nemizotus kartupeļus ar skābētiem kāpostiem un kompotu, mēs izgājām ārā un viena mūķene pienāca mums klāt un vaicāja man: “tad tu paliec pie mums, vai kā?” Es sacīju: “Palieku, taču vispirms man vajag pie tēva Eskofana. Man norunāta tikšanās ar viņu”.

Sarunas ar tēvu Eskofanu laikā es noskaidroju, ka šizofrēnija ir atmiņas zudums un tā piemeklē katru cilvēku pēc 40, dažādās formās. Tālāk man tika stāstīts, ka Dievs runā ar cilvēkiem, uz ko iebildu, ka Dievs runā caur cilvēkiem un kad cilveks runā uz Dievu, tā saucas lūgšana, bet kad Dievs runā uz cilvēku – tā saucas šizofrēnija. Uz ko saņēmu uzaicinājumu uz dievkalpojumu nākošajā dienā, kurā es personīgi redzēšu Dievu, un tas bija apsolījums, kas man tika dots, kad pie šī paša tempļa gāju cauri saviem pārbaudījumiem.

Tajā brīdī mani pārņēma patiesa dievbijība, proti reālas bailes no sastapšanās ar Dievu. Ja nu Dievs man ko pavēl? Ar Dievu nepastrīdēsies! Un ja nu tas ir velns, kā man bus zināt? Nē, nē, tad jau labak atgriezties sieviešu klosterī. Tikai man vajag paņemt mantas no mājām ilgstošākai dzīvei, lai nav jāapgrūtina citi ar manām vajadzībām.

Paņēmis no mājām visu nepieciešamo, ieskaitot aitu vilnas segu, aitu vilnas čībiņas un arī pašas aitādas, katram gadījumam, es devos atpakaļ uz klosteri agri no rīta nākamajā dienā, tā, lai tieši paspētu uz dievkalpojumu, Jau pieklājīgāk apģērbts.

Pēc dievkalpojuma iepazinos ar vienu brāli Stepanu, kurš man izstāstīja, ka pie tēva Eskofana tik vieni narkomāni, jukušie un cietumnieki vien mitinās, un viņiem tur esot tāds kā padomju kolhozs, kur viņi strādā. Man bija pēkšņi pārgājusi visa vēlme uz tikšanos ar Dievu. Tad viņš man pastāstīja par vienu citu klosteri – vīriešu klosteri, kurš atrodas tālu no šejienes, paša Daugavas krastā, pilsētas centrā un kā līdz tam aizkļūt. Saņēmis visus norādījumus un pat klostera uzraudzes, mātes Marijas svētību, es devos ceļā. Pa ceļam pamodās sirdsapziņa attiecībā uz tēvu. Biju taču iebarojis viņam spēcīgus antipsihotiķus, un atstājis mājās guļam, kad nākošā dienā viņam uz darbu jāiet… Vai tik nevajadzēja vest uz skalošanu?! Zvanu savai tantei, Rīgas rajona galvenajam psihiatram, pēc padoma. Paticis viņai par to, ka iebaroju tēvam savas zāles saņēmu pārmetumu šalti viņai ierastajā frekvencē un decibelos, kas lika man turēt telefona aparātu izstieptā rokā, lai nepārplīstu bungādiņas, līdz troksnis apklusa. Tad es paskaidroju, ka es jau tabletes mutē viņam neiespiedu, bet tikai noliku uz galda viņa priekšā, un viņš pats tās apēda un vaicāju, vai nevajag vest uz skalošanu, un kādas tam var būt sekas. Jautājums lika viņai pārslēgties uz profesionāli un es saņemu paskaidrojumu, ka viņš tagad guļ nekustīgs kā baļķis, vai arī raustās un šķobās, jo tikai cilvēks ar reāliem psihes traucējumiem no vienas tabletītes nākamā dienā jutīsies viegli miegains, jo šāda doza tam “kā vilkam oga”. Uz jautājumu, kā tagad izskatās tēvs, es nevaru iedot atbildes, jo nezinu, un saku, ka tulīt noskaidrošu. Zvanu tēvam. Vaicāju, kā viņš jūtas uz ko saņemu atbildi, ka nekas traks, tikai drusku miegainums… iepriecinātā balsī atbildu viņam, ka mēs esam atraduši zālēm noietu, un lai tik viņš pie tām pieturas…

Šādi nomierinājis savu sirdsapziņu uzņemu kursu gar Daugavas krastu virzienā uz vīriešu klosteri. Ceļš uz pašu klosteri pilsētā ir izkārtots tāpat kā visas grieķu mistērijas – pa apli. Taisni ceļš acīmredzot ved tikai uz elli…

Durvis atver slaids, garmatains skaistulis ar bārdu, un labi noskaņotā baritonā man vaicā – ko es še meklējot. Saku, ka vēlos tikt iesvētīts mūka kārtā. Un man nebūtu nekas pretīm pastrādāt. “Aha, darbs mums atradīsies” – es saņemu atbildi, un pateicis, ka man bagažniekā līdzi ir motorzāģis, saņemu norādījumu uz klostera vecākā durvīm. Pieklauvējis pie tām, un noskaitījis uz durvīm uzrakstīto lūgšanu saņemu uzaicinājumu ienākt.

Tur es saņemu paskaidrojumu ka pieņemt uz patstāvīgu dzīvi kā mūkam mani nevar, jo var pieņemt tikai uz trim dienām uz pārbaudījumu. “Pārbaudīsim mēs tevi, tu pārbaudīsi mūs” – es saņemu uzaicinājumu ar smaidu, kura pēdējo daļu, jāpiezīmē, es uztveru visai tieši. Iepriekšējais klosteris piedāvājumu uz pusizdzertu Red Label kurinātāja personā pieņēma…

Tālāk man tiek ierādīta istaba klostera dzīvojamā korpusā, kurš pēc interjera ļoti atgādina mākslas akadēmijas telpas, un iespējams pat celts tajā pašā laikā. Sajūta nu gluži kā mājās, jo akadēmijas gleznotavās cik naktis nav pavadītas uz matračiem… Tieku iepazīstināts ar kontingentu. Spēcīgas miesasbūves tumšmatains atlēts, kurš vēlāk izrādījās arī estrādes dziedātājs (krogu estrādes), gultā stūrī viens izbijis izlases futbolists, igaunis pēc tautības, manai gultai pretī viens izbijis KGB spiegs, kā nopratu no viņa stāstiem (ko viņš arī apstiprināja) un otrā kaktā, zem dievmātes ikonas īstas izdrukas uzraugs, un mūsu pavārs, lai svētītas viņa rokas!

Nokļuvis šādā izcilu džentlmeņu kompānijā es ar neslēpu savu māksliniecisko pagātni kā ari savu diagnozi, uz ko saņemu atbildi – ai, mēs visi šeit esam tādi…

Un tālāk sākās mani pārbaudījumi. Sākumā man likās, ka visi nopietnie un grūtie pārbaudījumi ir atstāti aiz muguras sieviešu klosterī, taču es ļoti maldījos… šeit tie tika izspēlēti ar jaunu spēku, visi netikumi un tikumi tika izvilkti un pārbaudīti no abām pusēm, gan to pozitīvā, gan negatīvā aspekta. Taču es turējos ar teosofa sīkstumu, un atgriezu visu viņiem pretī, kā viņu pārbaudījumus no savas puses. Tika pārbaudītas arī manas zināšanas, un ja iepriekš man likās, ka es par dzīvi zinu jau ļoti, tad tagad es sapratu, ka nezinu nemaz. Taču par mani viņi zināja visu… visu manu dzīvi un iekšējo pasauli. Bez vaicāšanas un teikšanas… Par mistērijām vispār nav pieņemts stāstīt, un parasti ir pat aizliegums par to runāt, tādēļ es ciešu klusu. Vienīgais, ko es varu iedot, ir jau uzrakstīta viena vēstule, kuru saņēma Blavatska no kāda sava paziņas:

“Bond street 34, Ņujorka, 1877 g. 6 jūnijā.

… jūsu vēstule ar lūgumu dot jums manas iesvētīšanas aprakstu slepenajā ordenī, kurš plašākai publikai ir pazīstams kā Libānas kalna druzi – tika saņemta šodien no rīta. Kā jums jau zināms, es uzņēmos pienākumu tajā laikā noslēpt savā atmiņā lielāko daļu “mistērijas” ar interesantākajām “pamācību” daļām, tā ka palikušais var būt ne pārāk noderīgs publikai. Tādu informāciju, kādu man ir tiesības, es ar prieku nododu jūsu rīcībā.

Pārbaudes laiks man pēc īpašas atļaujas tika saīsināts līdz vienam mēnesim, kura laikā es atrados man pieliktā priestera uzraudzībā, kurš tajā pat laikā kalpoja man par pavāru, vadītāju, tulku, un vispār, kalpu, lai viņš varētu apliecināt faktu, ka es stingri ievēroju diētas, mazgāšanās un pārējos noteikumus. Viņš tāpat kalpoja man par rituāla tekstu izskaidrotāju, kuru mēs prakses vārdā reizi pa reizei atkārtojām, dziesmās un dialogos, raugoties pēc vajadzības. Katru reizi, kad mums sanāca ceturdienās būt druzu apmetnes tuvumā, mēs apmeklējām “atvērtās” sanāksmes, kur sanāca kopā vīrieši un sievietes, lai klausītos pamācības, paklanītos un parādītu pasaulei savus reliģiskos rituālus.

Līdz manai iesvētīšanai es nekad nepiedalījos “slēgtajās” sanāksmēs piektdienās un es nedomāju, ka kāds cits, vīrietis vai sieviete, jebkad būtu tur nonākuši, izņemot varbūt dēļ slepenas vienošanās ar kādu no priesteriem, kas ir maz ticami, tādēļ ka neuzticamais priesteris riskē ar savu dzīvību. Tie, kas mīl pajokot viņu starpā reizēm “muļķo” pārāk ziņkārīgus “frankus” ar butaforiskām iesvētībām, īpaši, ja ir aizdomas par to, ka tas saistīts ar misionāriem Beirutā vai kādā citā vietā.

Iesvētīto kārtā ietilpst gan vīrieši gan sievietes, un ceremonijām ir tik savdabīgs raksturs, ka ir nepieciešama abu dzimumu līdzdalība rituālos un “darbā”. “Lūgšanu nama” un “vīziju istabas” “mēbelējums” ir vienkāršs; un ja atmetam jautājumu par ērtībam, tā var sastāvēt no vienas paklāja strēlītes. “Pelēkajā zālē” (ši vieta nekad netiek pieminēta; un atrodas zem zemes, netālu no Beit-edinas) ir krāšņi rotājumi un vērtīgi sena mēbelējuma priekšmeti, arābu sudrabkaļu izstrādājumi, darināti piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, ar uzrakstiem un datumiem. Iesvētību dienai ir jābūt ilgstoša gavēņa dienai no saullēkta līdz saulrietam ziemā vai līdz sešiem vakarā vasarā, un pati ceremonija no sākuma līdz beigām sastāv no virknes pārbaudījumiem un kārdinājumiem, kas paredzēti kandidāta izturības pārbaudei zem fiziska un mentāla spiediena. Reti gadās, kad kāds, izņemot jaunus vīriešus un sievietes “iegūst” visas “balvas”, tādēļ ka daba reizēm atgādina par sevi neraugoties uz pašu ietiepīgāko gribasspēku, un neofītam neizdodas iziet dažus pārbaudījumus. Tados gadījumos pārbaudes stāžu pagarina uz vēl vienu gadu, pēc kura atkārtojas jauns pārbaudījums.

Starp visādiem pašsavaldīšanās pārbaudījumiem ir sekojoši: izlasīti garšīgi pagatavotas gaļas kumosi, aromātiska zupa, plovs un citi apetītlīgi ēdieni, šerberts, kafija, vīns un ūdens tiek atstāts it kā nejauši viņa tuvumā, un viņš kādu laiku tiek atstāts vienatnē ar šīm kārdinošajām lietām. Izsalkušai un novājējušai dvēselei tas ir skarbs pārbaudījums. Taču vēl grūtāks pārbaudījums ir tas, kad septiņas priesterienes visas aiziet, izņemot vienu, pašu jaunāko un skaistāko, durvis aizveras un aizslēdzas no ārpuses, piedevām kandidāts saņem brīdinājumu, ka viņam tiek dota pusstunda “pārdomām”. Nogurdināts ar ilgajām ceremonijām, bada novājināts, slāpju nomocīts, iestājoties saldajam atslābumam pēc milzīgā sasprindzinājuma saturot savu dzīvniecisko dabu paklausībā – šis vientulības un kārdinājuma mirklis ir briesmu pilns. Jaunā, brīnumskaistā priesteriene, kautri tuvodamās ar skatieniem, kuri piešķir dubultu magnētismu viņas vārdiem, čukstus lūdz “svētīt viņu”. Bēdas pār to, kurš piekritīs. Simtiem acu nolūkojas uz viņu slepenās novērošanas spraugās, un tikai tumsonīgajam neofītam šķiet, ka viņš ir no visiem paslēpts un viņam ir dota laba izdevība.

Šajā sistēmā nav nekādas negodības, elkdievības vai kaut kādas citas patiešām negatīvas pazīmes. Viņiem ir saglabājušas paliekas no tā, kas kādreiz bija diža paklanīšanās dabai, zem despotisma papēža šī forma ir pārvērtusies par slepenu ordeni, kurš noslēpies no dienasgaismas un parādās tikai dažu degošu lampu dūmakainajā mirdzumā kaut kādā miklā alā vai pazemes templī.

Šķiet, ka galvenais iesvētīšanas rezultāts bija kaut kas līdzīgs mentālai ilūzijai vai arī miega-nomoda stāvoklim, kurā neofīts redzēja, vai arī domāja ka redz, cilvēku tēlus, kuri nav klāt, kā viņš zināja, un dažos gadījumos promesošus pat aiz tūkstošiem kilometru. Es domāju (bet varbūt to veidoja mans prāts) ka es redzu draugus un radiniekus, kaut zināju, ka tie atrodas Ņujorkas štatā, kamēr es atrados Libānā. Kādā veidā tika radīti šie tēli – es nezinu. Tie parādījās tumšā istabā, kad “vadītājs” sacīja, bet dziļā “istabā” skanēja daudzbalsīga dziedāšana; tas notika uz dienas beigām, kad es biju noguris no gavēņa, iešanas, runāšanas, dziedāšanas apģerbšanās un izģērbšanās; noguris no cilvēku daudzuma atšķirīgos apģērbtības un izģērbtības stāvokļos, noguris no milzīgā mentālā sasprindzinājuma pretojoties noteiktām fiziskām izpausmēm, kuras rada instinktīvas nepieciešamības, kad tās sāk pārmākt gribu; noguris no saspringtās uzmanības notiekošajām scēnām, cenšoties tās iegaumēt – tā ka, visdrīzākais, es nederētu tam lai spriestu par kādiem jauniem, pārsteidzošiem fenomeniem, kuri vienmēr raisīja manī aizdomas un neticību.

Taču es varu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka šī iesvētīšana ir tik savdabīga, ka to ir neiespējami izlikt uz papīra tā, lai tā būtu saprotama cilvēkam, kurš nav izgājis caur “apstrādei” “istabā”. Īstie noslēpumi tiek izspēlēti, nevis izklāstīti caur valodu un tie prasa vairāku iesvētīto palīdzību.

Man nav nepieciešams sacīt par to, ka daži jēdzieni šajā tautā, kā šķiet, ir nākuši no noteiktām seno grieķu ticībām, piemēram ideja, ka cilvēkam ir divas dvēseles, un daudzas citas – ar kurām jūs tikāt iepazīstināta, kad gājāt cauri “augšejai” un “apakšējai istabai. Ja es kļūdos savā spriedumā, ka jūs esat viena no “iesvētītajām”, lūdzu piedodiet man. Man ir zināms ka paši tuvākie draugi bieži slēpj šo “sakrālo noslēpumu” viens no otra; un pat vīrs un sieva var dzīvot – kā man ir stāstīts, Dar-el-Kamarā tas notika vienā ģimenē – divdesmit gadu laikā viņi neko nezināja par otra iesvētīšanu. Jums, neapšaubāmi ir pietiekami pamats turēt to noslēpumā.

Jūsu uzticamais, L.L. Rausons.

[H.P. Blavatska “Izīda Atsegta II daļa. 400-403 lpp.]

Bet kas attiecas uz Pareizticību, tad tā ir pilnībā nākusi caur seno Grieķiju, un tās rituāli un mistērijas ir palikušas tik neskartas, cik viena ortodoksāla ticība var tāda būt, vien rituālu vadot nevis grieķu, bet gan rituālu-senslāvu valodā, kur katrs burts lasās tāpat kā rakstās. Nē, nē, nedomāju, ka pareizticīgie baķuškas ir iesvētīti “iekšēji” šajās mistērijās. Citādi taču nebūtu Rērihi atskaitīti no baznīcas, saucot viņu Mācību par “sātanismu intelektuāļiem”, un lai arī mana grāmatiņa par sakrālo N.K. Rēriha mākslā piedzīvoja klostera krāsni, kura klostera iemītnieku starpā tiek saukta par “bibliotēku”, es nevienu akmeni nevaru mest klostera dārziņā – katra kustība, katrs burts tā rituālos ir dziļas, sakrālas jēgas pilns, kaut arī tā priesteri rituālu uztur, paši faktiski neko nezinādami par to iekšējo nozīmi (IMHO).

Taču kad es ierados uz dievkalpojumu plikām kājām, apjozies ar sava izbijuša akadēmijas biedra, un tagad istabas biedra, šalli ap aitādu, uzmestu uz pleciem, virs gaiši zila linu krekla pār tumši pelēkām biksēm, es izraisīju dziļu sašutumu priesteru acīs, kuri tagad jutās neērti savos greznajos tērpos stāvot man blakus vai priekšā. Kad vēlāk saņēmu pārmetumus no gandrīz ikviena priestera atšķirīgās formās, es atbildēju, ka arī Kristus staigāja aitādās un Jānis Kristītājs plikām kājām, un pavaicāju pretī vienam no viņiem – “Bet kamdēļ jums krustiņš no koka?” uz ko saņēmu nelaipnu atbildi: “kas tev par daļu?”

Taču izmests tiku no klostera, jau izgājis visas iesvētības, tā arī neuzzinot, esmu izgājis tās sekmīgi, vai nesekmīgi, jo “nekādu lēmumu brālība pieņēmusi netika un viss ir Dieva rokās”, bet imigrācijas dienesta auto izsauca mans vadītājs un diakons paziņoja, ka man jāizvācās no klostera līdz mielastam, bet klostera vecākais šajā laikā bija izbraukumā, tā ka pie kādas skaidrības īsti netiku, kas liek man vēlēties atgriezties tur vēlreiz.

Kas attiecas uz pārējo, tad esmu atpakaļ savā vecajā dzīvē un darbos, vien krietni patīkamākos apstākļos. Taču varu vien ar nopūtām atcerēties savu klostera dzīvi, kas likās nesalīdzināmi krāšņāka par mākslas pasaules figuranta ikdienu. Un kas zin, kad man tiks dota iespēja iziet patiesus iesvētīšanas pārbaudījumus brālībā, kura “zina”…

One Response to Epilogs

  1. expdt says:

    Un kas ar Jums un Jūsu idejām tagad noticis? Pēdējo 3 gadu laikā?

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s