Stāsta turpinājums

Izdarīsim nelielu atkāpi, lai saprastu, kas tad īsti tika piedzīvots raksta pirmajā daļā. Protams, par visām vajāšanas teorijām, un cik tas viss bija nopietni ir jau sacīts dzejnieka vārdiem:

“Manis paša radīts, ir šis lērums viss – izdomāts un zīmēts; glaudīts, lamāts, sists.”

Un arī manas Grieķu mistērijas vairāk līdzinājās Grieķu teātrim…

Taču. Kaut kas tur viss bija pa īstam. Kādēļ tur tajā klosterī tik neatlaidīgi tika prasīta mana pase, ja jau autovadītāja tiesības apliecināja manu personību? Un tas nebija vienīgais, kas tika neatlaidīgi mēģināts. Ir noteikti veidi, kā novest cilvēku pasīvajā, subjektīvajā prāta stāvoklī, un proti, hipnozē. Pats es tieši par hipnozes tehnikām interesējies neesmu, bet mans vecākais brālis interesējies tika gan, un tādēļ atslēgas momenti tika ne tikai man izstāstīti ar sajūsmu, bet daži arī izmēģināti. Tādēļ tagad sajūtas bija jau pazīstamas, kā arī zināms, kādai rīcībai no hipnotizētāja puses būtu jāseko. Taču arī mistērijās cilvēks tiek ievests tieši subjektīvajā stāvoklī, lai pārbaudītu viņa patieso dabu – kā jau minēju iepriekš, cilvēks pat hipnozē nedarīs to, kas viņam ir galēji nepieņemami.

Ai, tās vecās baznīcas žurkas, kādus mīlas prieciņus viņas bija cerējušas sev sagatavot…

Taču zināju pareizās atbildes uz jautajumiem, un tad kad mani bija jāapžilbina tumšā telpā ar spožu gaismu – es gāju acīm ciet.

Taču kad mistērijas bija beigušās, es gribēju vēl, gribēju turpinājumu, gaidot, kad tas viss beidzot sāksies pa īstam, un es pieredzēšu tikšanos ar Tēvu. Taču ta vietā piebrauc Policijas busiņš.

Sapratis, ka tulīt būs jāsāk runāt skaidru valodu, es pārstāju savu soli pa apli, un laipni pievēršos no mašīnas izkāpušajiem oficieriem, vienam jaunam un slaidam, un otram pusmūža tuklītim. Viņi sāk mani izprašņāt, ko es darot pie baznīcas, uz ko atbildu, ka gaidu tikšanos ar tēvu Eskofanu, kurš man apsolīts. Prasu, vai ir bijušas kādas sūdzības par manu uzvedību? Viņi paskatās uz viena no mistēriju dalībniekiem kurš savā zilajā pižikā mīņājas turpat pie baznīcas interesē, kas te notiks tālāk. Tuklītis policists saka, ka lūk šis cilvēks, norādot uz manu “sliekšņa sargu” pižikā, esot izsaucis policiju un arī ātro palīdzību, jo viens cilvēks uzvedoties dīvaini pie baznīcas.

–  Dīvaini, tas ir kā? – es jautāju.
–  Nu, tā, staigājot pa apli, neejot prom. – man atbild jaunākais policists.
– Vai jūs nekad neesat manījuši cilvēkus pie baznīcas? – es viņiem jautāju, un piebilstu – Eju pa apli, lai nenosaltu, tas arī viss. – iekšēji domājot, ka pirmkārt, mistērijās notiekošo parasti atklāt nedrīkst, un arī negribētos redzēt oficieru sejas izteiksmi, kad viņi klausītos, kā es dodos pieredzet Mistisko Gaismu, kas ir Absolūta Tumsa…
– Un cik ilgi jūs šeit tā staigājat? – man vaicā vecākais likuma kalps, uzvilkdams gumijas cimdus un pieiedams pie manas mugursomas, kas stāv pieslieta pie baznīcas.
– Nezinu precīzi, varbūt kāda stunda būs. – es atbildu, un jūtu, ka laiks, gluži tāpat kā pirmīt mans “es” pavisam nekādi neievietojas manās smadzenēs.
– Vai jūs nepateiktu kāds šodien ir datums? – man tiek vaicāts.
– Nezinu, nu, varbūt 17 marts? – es saku, mēģinādams izvilkt kādu datumu no saviem izstāžu gatavošanas darbiem.
Abi policisti saskatās, – Un vai jūs varat nosaukt gadu? – vecākais jautā.
– 2011, – es izvelku no kāda izstādes ielūguma, kurš maketēts. – Bet laimīgie jau stundas neskaita, – es piemetinu, ar pārlaimīgu smaidu.
– Nu labi, vismaz gadu jūs zināt, – man noskalda vecākais oficieris. – Šodien ir 24 februāris.
– Ak, cik jauki, tad jau esmu daudz ko palaidis garām, – es joprojām cenšos pajokot.
– Un kā jūs plānojat savu darbu, ja jūs šādi neskaitat stundas? – es tieku izprašņāts.
– To manā vietā izdara plānotājs telefonā, – es samelojos, jo tā īsti nekad neesmu to izmantojis, un paļaujos tik vien kā uz klientu pastāvīgajiem atgādinājumiem par termiņiem…
– Nu, bet telefoni jau mēdz nojukt, labāk tomēr paturēt galvā, – sarunā atkal iesaistās jaunākais policists.
– Ziniet, arī galva mēdz nojukt, – es drosmīgi saku, un šajā brīdī atskatos uz savu “sliekšņa sargu”, kurš no muļķīgi smaidīgas sejas tagad ir savilcis bāli garu ģīmi, jo nebija cerējis, ka spēšu vispār sakarīgi parunāt, zem hipnozes.
– Laikam būs jāpagaida mediķu brigāde, – man paziņo vecākais oficieris, nostādamies pozīcijā, kurā gatavs mani saķert, katram gadījumam.
– Jauki, tad pazvaniet viņiem un pasakiet, lai atved karstu kafiju, jo ir patiešām auksti. – es esmu jau gatavs doties ne tikai uz Jelgavas cietumu atbildēt uz jautājumiem par E-partiju, bet arī uz traķeni pastāstīt, kāpēc man tā nepatīk psihiatrija, es esmu gatavs doties jebkur, ja reiz tikšanās ar manu Tēvu ir atlikta, jo tad nekam vairs nav nozīmes…

Sanitāru mašīna kavējās. Es sāku staigāt atkal pa apli, acinot pievienoties ari policistus, lai viņiem nesalst, no kā viņi pieklājīgi atsakās. Tad es viņiem izstāstu, ka gadījumam, ja salst rokas, tās vajag spēcīgī papurināt, lai iedzītu asinis pirkstos. Vecākais inspektors pienes klāt manu somu, turot to gumijas cimdos un atstutē pret automašīnas riteni.

– Vai vēlaties apskatīt saturu? – es laipni piedāvājos, uz ko saņemu apstiprinošu atbildi, un sāku vērt vaļā mugurenes nodalījumus, rādot tajos saliktos sadzīves priekšmetus, kas nepieciešami dzīvei klosterī, pie viena izstāstīdams, ka biju devies uz Jelgavas Klosteri, lai meklētu garīgu pieredzi, kādas man nav, taču viņi ir acīmredzot izmetuši mani laukā, dēļ maniem filosofiskajiem uzskatiem.

– Nu, nekas, varēsiet tos izklāstīt sanitāriem, – mans apalītis arī ir ieguvis humora izjūtu, acīmredzot, dēļ tā, ka ir piebraukuši paši sanitāri.

Ar sanitāriem saruna bija īsa, un visai līdzīga, kurā pietika ar manu atzīšanos, ka nezināju, kas par datumu, lai es saņemtu laipnu, taču uzstājīgu piedāvājumu aizvizināt līdz psihiatriskajai klīnikai. Es neiebildu.

Pa ceļam joprojām intensīvi centos sakoncentrēt uzmanību vienā punktā, gatavodamies divkaujai ar prāta dakteri.

Ievests gaišajās, labi izremontētajās un pat patīkamajās uzņemšanas telpās ar plašajiem logiem, es neizjutu nekādu diskomfortu, tik vien kā mani pārsteidza laburantes nomērķēšana uz manu pieri ar kādu pistolei līdzīdzīgu objektu un kluss klikšķis, kuru es mēģināju atvairīt ar roku, pārsteigumā vaicādams – kas tā par ierīci.

Nebaidieties, neviens jūs nemēģina nošaut – tas ir infrasarkanais termometrs (ir tāda ierīce). – taču mani pārsteidza šāda metode manas temperatūras mērīšanai, un kāda nozīme, temperatūrai uz manas pieres ādas, kura tikko ienesta no āra…

Es novelku jaku, un uz jautājumu par savu vārdu un uzvārdu, iedodu vadītāja tiesības, par ko laburante acīmredzot ir gan neapmierināta, jo vispirms gaidīja no manis sakarīgu pastāstu par savu personu, taču daļēji atvieglota, jo formulāri tomēr jāaizpilda. Pēkšņi viņa mani pārsteidz ar jautājumu par baltajām spalvām uz mana zaļa džempera, par ko paskaidroju, ka dūnu jaka visu laiku mani apspalvo. Taču tad es tieku atdalīts no visām manām mantām un nezkādēļ steidzīgi ievests ārsta kabinetā.

Ja laburantes palīgs ir mazliet šaušalīgs ar savām dzidri zilajām lielajām acīm, tad ārsts ir kā izspļauts doktors mengele, ar pelēcīgām, aukstām acīm, mazliet ielīku degunu un dzimumzīmīti, kā izvirzījumu uz virslūpas, kas piešķir viņam maitu lijas paskatu.

Ārsts ir ieņēmis savu vietu aiz galda, bet es paņemu sāņus nolikto krēslu, kura pozīcija ir domāta, lai pacientam lietu ausī, bet visi viņa paša vārdi tikti raidīti telpas tukšumā. Taču es šo krēslu novietoju tieši pretī dakterim, to ieņēmis pozā, kā valdnieks troni.

Atkal izprašņāšana par manu atrašanos, un es uzreiz izstāstu, ka neatceros datumu, bet esmu mākslinieks un laiks man nav svarīgs, bet krietni vairāk mani nodarbina gravitācija, kas patiesībā ir laik-telpas izliekums.

– Baidos, ka tas laiktelpas izliekums ir jūsu slimība, pastāstiet par to vairāk, uz jūsu pašrisku, – man paziņo doktors mengele.

– Ar šo slimību mani ir aplipinājis Einšteins, jo tā ir viņa teorija, vai jūs esat dzirdējis par relativitātes teorijas paplašināto variantu?

Mengele nolaiž skatienu, un saka, ka kaut ko dzirdējis par to esot, taču vaicā, kā man kā māksliniekam interesē fizika. Atbildu, ka mani interesē dzīve, un viss par dzīvi, un ka šobrīd mani visvairāk interesē pats daktera kungs.

Šī atbilde liek viņam samulst vēl vairāk, taču te piesteidzas laburante, sacīdama: “kods 87.35” un nolikdama blanku ar zīmogu uz galda manā priekšā, sacīdama, ka vajag to parakstīt.

– Ko nozīmē kods 87.35? – es vaicāju. Un saņemu vārdu virknējumu latīniski, kuru vairs nespēju šobrīd atkārtot. Bet uz to papurinu galvu, kā suns pēc peldes, un vaicāju: “ Un, latviski?”

– Nevar tā pateikt, jūs parakstiet dokumentu.

– Kas tas par dokumentu? – es apskatu blanku, kur aiz tukša atstāta laukuma ir uzlikts kvadrātains zīmogs ar ārsta Uzvārdu un zemsvītru, kura ir man jāparaksta. No darba galerijā un galerista pedantisma pret dokumentiem es zinu, ka nedrīkst likt savu parakstu zem neaizpildīta laukuma, jo tad tas var aizpildīties ar da jeb ko.

– Tā ir jūsu ierakstīšanās stacionārā uz palikšanu. – man pavēsta laburante. Un pasniedz man manas drēbes. Jums vajadzēs pārskaitīt naudu, kura ir jūsu makā, lai es varu to piereģistrēt.

– Bet es nevēlos palikt stacionārā un nekādus dokumentus neparakstīšu – es paziņoju ārstam, izraisot viņā izbrīnu, taču paņemu maku, izvelku naudas žūksni, un sāku skaitīt, noliekot to pēc tam sakārtotā kaudzītē uz ārsta galda, un paskatīdamies viņa acīs, kā viņš reaģēs uz tādu pabrangu naudas daudzumu?

Ārsts paņem tukšo blanku pie sevis un sāk tai izklaidīgi pārlaist ar acīm, it kā brīnoties, kamdēļ gan es nevēlos to parakstīt, līdz viņa skatiens sastingst blankas vienā konkrētā punktā.

– Kas ir jūsu vecāki

– Tēvs inženieris, māte skolotāja. – es atbildu, ar aizturētu smaidu.

Izbrīnīts skatiens no ārsta puses.

– Nu, jūs ziniet to anekdoti par ebrejiem, – es viņam saku, – diemžēl tas nav mans gadījums, nav manī ebreju asinis. – es saku ar patiesu noželu balsī, jo sasodīti gudra šī nācija un vairums dižāko cilvēku uz pasaules ir tieši ar ebrejiskiem uzvārdiem.

– Vai jums ir kāda radniecība ar Mariju Jūrasmeiju? – viņš apvaicājas.

– Mana tante, – es atbildu, – mana tēva brāļa sieva.

– Tad Rūdolfs Jūrasmejs ir jūsu tēvocis?

– Tieši tā. Bet kas tā man par slimību?

– Nu ziniet, – viņš paņem papīra lapas, uz krurām uzrakstītas izplatītākās diagnozes no Psihisko Slimību diagnožu rokasgrāmatas, aizver acis un sāk braukt ar pildspalvas otru galu pa rindiņām līdz apstājas. Atver acis un lasa – kods tāds un tāds, demonstrēdams man savu savdabīgo humora izjūtu.

– Dakteris atlaižas krēslā, un paņem mobilo tālruni.

– Ar kuru no taviem radiniekiem man labāk runāt? – viņš man pajautā.

– Nezinu, pēc jūsu izvēles. – es atbildu.

– Nu, bet kā jūs pats domājat?

– Nu, varbūt zvaniet Rūdim, vīrieša saruna ar vīrieti, ziniet kā.

– Man nav viņa telefona numura, tikai Marijas, – un viņš sameklējis pareizo nummuru, pieliek telefonu pie auss.

– Sveika, vai tu vari man nosaukt Rūda telefona nr.? – viņš tai vaicā. Pierakstijis ciparus viņš tos ievada pēc tam telefona taustiņos un zvana no jauna, tiesa tagad iegājis blakus kabinetā, aizvērdams aiz sevis durvis.

– Sveiks, – skan mazliet slāpēti aiz durvīm, – pie manis ir tavs brāļadēls, kurš man te stāsta kaut ko par laika un telpas liekšanu. Ja? Es varētu viņu nodot tavā uzraudzibā. Ja? Tu pats netiec? Nu labi, es parunāšu ar viņu. Jā, nu tad līdz vēlākam. – un viņš nolicis klausuli, atver durvis un atgriežas savā krēslā.

– Ja jūs nevēlaties palikt pie mums, es varētu jūs nodot viņu uzraudzībā, – viņš man saka, – tikai Rūdis netiek jums atbraukt pakaļ.

– Nu, tādā gadījumā varbūt var atbraukt man pakaļ mans inženieris (mana tēva patiesā profesija arī ir inženieris, tik nav ebrejs, diemžēl)? Bet man vajadzēs jūsu telefonu.

Mengele, tagad jau ar dzīvības pazīmēm skatienā, pasniedz man savu mobilo. Uzgriezis numuru es ātri izstāstu tēvam kas un kā, un kad viņš varēs man atbraukt pakaļ uz Jelgavu. Noskaidrojis, ka tas aizņems viņam pāris stundas, es saku, ka nekas traks, es jau nekur nesteidzos.

Es tieku izvadīts atpakaļ uzņemšanas telpā ar lielajiem logiem ar visām savām mantām.

Tagad man ir iespēja pavērot kā notiek slimnieku stacionēšana.

Cilvēki vairumā ierodas paši. Ir pilnmēness un viņi jūt ka nebūs labi. Tiem, kas šurp atnākuši pēc paša gribas, viena diennakts šajā viesnīcā izmaksā 40 Ls, un viņi ir gatavi doties prom, lai atgriestos ar ātrajiem, kas ir bezmaksas.

Tiek ievests arī viens tantuks, lēns kā kāpurķēržnieks ar piemiegtām ačtelēm un zilu adītu cepuri galvā. Nolikusi savu melno sintētisko kažociņu, viņa stāsta, cik slikti jūtas. Laburante visu pieraksta un tad paņem viņu aiz rokas lai atbrīvotu no visām dārglietām. “Jums ir gredzeni, redziet cik tie vaļīgi, lai nepazūd, es tos noņemšu.” un viņa pūlas novilkt tantuka laulības gredzenus, kuri uz zeltneša izrādās divi un nost grib nākt tikai ar visu pirkstu…

Atbrīvota no visām lietām, kuras viņa pazīst kā savu identitāti, un visa kas tai dārgs, kā piemēram vienīgā taustāmā lieta, kas viņu saista ar viņas vīru, vai diviem… viņa pieceļas, lai dotos uz palātu. Taču piecēlusies viņa sagrīļojas un es redzot, ka ne sanitāri, ne ārsts nekustas no vietas, acīmredzot, lai varētu piereģistrēt precīzu kritiena trajektoriju kā diagnozi, pielecu kājās un viņu pieturu, sajusdams, ka arī džemperis un visas visas drēbes ir no sintētikas…

Kā var kāds cilvēks justies labi sintētiskās drēbēs vispār? Ārsts un sanitāri ir šokā par manu izlēcienu, taču ir jau par vēlu, un neko darīt. Tante tiek ievesta daktera kabinetā smalkākai izprašņāšanai.

Taču no kabineta dakteris iznāk jau mazliet atmaidzis, un aprunājas ar mani par manu laiktelpas liekuma teoriju, pasakot, ka viņam ir paziņa, kurš arī loca līdzīgas problēmas, taču daudz nesaistītāk.

Paskaidroju, ka manā uztverē gravitācija vienkārīši nozīmē energoapmaiņa, kā energoapmaiņa starp mums, cilvēkiem, tā energoapmaiņa starp planētām, un mana atbilde šķiet apmierina dakteri, taču viņš joprojām piebilst, ka tā būtu risināma ar zālēm, daudz zālēm.

– Un tagad saknes, esences atbilde kādēļ tā nevajadzētu darīt, – es viņam atbildu, skaidri izrunādams katru vārdu. – VAI AR ZĀLĒM KĀDS CILVEKS IR PSIHISKI IZĀRSTĒTS?

– Nē, bet tās palīdz dzīvot.

– Tās nepalīdz atrast skaidrāk atbildes uz jautājumiem, un visa mana dzīve ir šajās atbildēs. – es viņam saku. – Aha, un lūk nāk arī mans sencis, tulīt jūs redzēsiet to ābeli, no kuras abols ir kritis, un diagnoze jums būs skaidra.

– Ienāk telpā mans tēvs, mazliet salīcis un apjucis, jo nav varējis pareizi sameklēt pat slimnīcas uzņemšanu. Pēc īsas vārdu apmaiņas es pasniedzu dakterim roku, un viņš to paspiež ar dvēselisku siltumu, kādu es no viņa negaidīju.

Vai jūs domājat, ka ar to izbeidzas mana personiska iepazīšanās ar psihiatriskajām klīnikām un to metodēm? Jūs maldāties. Stāsta turpinājumā brauciens uz tvaika māju…

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s