Par autoru

Esmu pavisam svaigi marķēts ar nr. F23.10 un izrakstu no Tvaika ielas prāta pielabošanas iestādes. Un pie tā varētu arī pielikt punktu, ja vien tās divas nedēļas kurās pēkšņi kļūvu par nepieskaitāmu, nebūtu pašas aizraujošākās šo rindu autora mūžā. Un lai arī mani apkārtējie pazīst mani kā noslēgtu cilvēku, kurš faktiski nekad neko par sevi nevienam nestāsta, es jūtu nepieciešamību izklāstīt šīs nedēļas tādas, kādas tās pieredzēju, atstājot izvērtēt cik šī pieredze objektīva vai subjektīva paša lasītāja kritikai.

Ievadam īss ieskats manā pagātnē. Šķirtā ģimenē audzis pie uz histērijām tendētas mātes, un no tēva puses ar virspusēju attieksmi pret manu iekšējo pasauli, es augu vienpatnis, lai arī kopā ar vecāko brāli, taču biju pašpietiekams radījums ar savu skatienu uz dzīvi.

Līdz saviem trīsdesmit ar mazliet, esmu izdzīvojis cauri Perestroikas trūkumam un badam, un tajā laikā, ap sešpadsmit pat nostaigājis gar ekonomisko noziegumu grupējumu. Tiesa bez konkrētas, noziedzīgas līdzdalības kādā no epizodēm, es biju perfekts cilvēknīdējs, kurš tirdzniecības tehnikumā sapratis – “ņeobmaņeš – ne prodaš”, vai līdzīgi tam. Tajā laikā jau daudzi mani kursabiedri degustēja visādas psihodēliskas zaļoksnas, bet pats šajā vecumā par visu augstāk vērtēju prātu, un turējos no tā visa nostāk. Vienīgā ar psihodēliju saistāmā pieredze man bija pamatskolas vecumā – kāds holotropai elpošanai lidzīgs triks, kuru nez no kurienes bija izrāvis viens mans bērnības draugs, un kas sastāvēja no straujā elpošanā smadzeņu pārsātināšanas ar skābekli un uzspiedienu uz sirdi, dēļ kā uz mirkli apziņa iebrauca saldā nebūtībā, atstājot ķermeni gravitācijas varā. No malas tas izskatījās ļoti uzjautrinoši, kā kāds “zaldātiņā” pēkšņi krīt uz deguna… Nezinu, kādus tieši defektus tas radīja manām pelēkajām šūnām smadzenēs, taču pēc vienas reizes, kad mani bija ļoti grūti izdabūt no saldās aizmirstības, eksperimenti tika pārtraukti, lai tos vairs neatkārtotu.

Jau tehnikuma laikā sāku aizrauties ar “esotēriju”, izlasīju arī Jauno Derību, un piedzīvoju Kristus ienākšanu sirdī, līdz nonācu pie Teosofijas. Sapratis, ka “nav reliģijas, augstākas par patiesību” es beidzot atradu miera ostu, pie kā pietauvot savu mūžam Patiesību meklējošo prātu.

Tālāk mans dzīves ceļš uzmeta strauju cilpu, aizvesdams Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļas virzienā, kas nobeidzās ar izkrišanu no budžeta grupas pirmajā gadā, un tā arī neturpināta “akadēmiskā gada” pēc otrā kursa pabeigšanas. Taču jutos paņēmis visu teoriju, kas man nepieciešama par akadēmisko glezniecību, es zināšanas par mākslu turpināju meklēt mākslas galerijā, piestrādājot tur par maketētāju un galerista asistentu.

Un te pēkšņi vienā vakarā pārkinga cedele no pašvaldības puses aiz mašīnas vējstikla… pacietības mērs pilns un dzimst ideja par E-partiju, kas tālāk nonāk savā gaitā līdz zinātnei, kā visai ļaunuma saknei kopumā un psihiatrijai atsevišķi. Citu nakti vēlāk atnāk apjauta par televīzijas ietekmi uz sabiedrības domāšanu. Ideju virknējumi prātā vairs nedod aizmigt, un ap astoņiem no rīta es jožu uz galeriju, pat neiegājis dušā, lai to visu uzliktu uz papīra.

Pienācis pie galerijas durvīm pēkšņi dzirdu iekšā gaudojam signalizāciju. Nodomāju, ka kaut kas nav labi, un zvanu galeristam, lai vaicātu, kā rīkoties šajā situācijā? Viņš man, samiegojies, atbild, ka signalizācija bija gaudojusi jau arī piecos no rīta, un viņš saņēmis dīvainu zvanu no pults, par to vai braukt apsargu grupai vai ne? Bet atbraukusī apsardze neko aizdomīgu saskatījusi nebija un ar to viss beidzies. Taču tagad atkal!!! Viņš saka, lai zvanu pašiem apsargiem. Zvanu. Stāstu. Visas durvis un logi ciet, un es nolemju doties iekšā, aiz sevis aizslēdzis ārdurvis, katram gadījumam apvaicājies, cik ilgā laikā var ierasties brigāde, ja ir laupīšanas gadījums. Telefonu ar plecu piespiedis pie auss, un uz līnijas ar apsardzes operatori, sāku izstaigāt visas telpas, kurās nekā neparasta it kā nav. Arī gleznu noliktavā, no kurienes nācis trauksmes signāls nevienas apkritušas bildes neredz. Apstaigājis visas telpas, pieeju ar atslēgām rokās pie sava kabineta durvīm, kā pēkšņi jūtu kaut ko sausu iecērtamies nāsīs! … mirkļa neizpratne… pirmā doma – kaut kāda piparu gāze izpūsta telpā, un es steidzīgā solī dodos uz izeju, jusdams kā jau brauc prom apziņa un stājās sirds. Ar mokām atslēdzis ārdurvis izmetos laukā, dziļi kampdams dzestro rīta gaisu.

Zvanu galeristam. Stāstu, ka telpās izpūsta kaut kāda gāze bez smakas, un noteikti tādēļ, ka bijuši tie raksti par E-partiju, kas kādam neiepatikušies un tagad ir mēģinājums pielikt man punktu. Prātā jau izzīmējas shēma: nervu gāze–ātrā palīdzība–kaut kāda kapsula; un no manis ir gatavs zombijs, līdzīgi kā nabaga Žuljēns Asanžs, Wikileaks bruņinieks, kuru jau vairs bez saulesbrillēm uz acīm publiski neredzēt…

Galerists pa telefonu saka, lai saucu gāziniekus, taču es tagad bez vēl viena liecinieka klātbūtnes neesmu gatavs jau vairs ne uz ko, un prasu, kad viņš var būt klāt? Saka, ka izsaucis taksometru, taču tas būšot tik pēc pus stundas.

– Ko tik ilgi??? – es izmisīgi iesaucos.

– Nezinu, esot noslogojums, – viņš atbild. – sauc vien gāziniekus.

Zvanu gāzes brigādei, taču glābšanas dienests man vaicā, vai nevajag ātro palīdzību, un man prātā uzplaiksnī iepriekšejā shēma tikai īsākā variantā: ātrie – kapsula… Saku “nē, ātros nevajag, taču gāziniekus laidīšu iekšā, tikai kad būs klāt pats galerists.”

Prātā jau pārcilāju veidus, kā man tagad rīkoties – kā labāk nozust. Izslēdzu telefonu, lai katram gadījumam nevar noteikt manu atrašanās vietu un pārvācos uz pretējo bibliotēku, pie dežuranta.

Ieraugu mājas saimnieku izmisīgi dauzāmies pie durvīm. Skrienu pāri ielai un saku, ka galerijā izpūsta kāda nervu gāze, un iekšā laidīšu tikai speciālistus, lai var noņemt paraugus. Namsaimnieks izmisumā – jo domā ka ir dabasgāzes noplūde un ka tik neuziet gaisā visa senā stateniskā jūgendstila ēka. Taču es cieti palieku pie sava un saku, ka laidīšu iekšā tikai ar galeristu. Galerists kavējas… Piebrauc beidzot gāzinieki, taču noskaidrojis, ka šim nav gāzmaskas, saku, ka arī viņu iekšā nelaidīšu. Beidzot, painteresējies vai šis apdrošinājies, nolemju tomēr uz viņa paša risku ielaist galerijā apošņāt gaisu. Viņš izstaigā galeriju ar savu testeri, kurš loģiski neko neuzrāda, jo uzrāda tikai dabasgāzes klātieni, un tagad jau tie abi ar namsaimnieku sāk skatīties tā pašķībāk uz manu satraukto fīziju ar matu izgulējumu sānā…

Beidzot ierodas galerists. Lieku roku pie galvas sveicienā: “Biedri, major, ziņoju situāciju, gāzes klātbūtne konstatēta nav!” Viņš pasmaida, un vaicā, vai gadījumā nav paspējis nosirmot, aiz bailēm, tāpat kā namsaimnieks, ka neuzsprāgst visa galerija ar tās mākslas kolekciju… un viens “ķertais”, kurš nekādi never vaļā durvis…

Par mana veselā saparāta alibi ir reāla signalizācija bez ārēja iemesla piecos, un tagad astoņos, un galerijas video ieraksti, kur redzams, kā es kā tāds apmaldījies vienradzis, ar savu matu izgulējumu kā ragu, klīstu pa galeriju starp gleznām kā pa fantāzijas mežu, kur, jāpiemin, tikko atvesta jaunā izstādes kolekcija, kurā kā nekad labāk es neesmu redzējis šizofrēnijas atveidi. Izplūdušas sejiņas – milzumdaudz izplūdušas sejiņas uz sērkociņkastītēm un miniatrūrās, ar mušmirēm vai kādu apstraktu konstrukciju uz galvas, ar mazām actiņām mirdzošām, kā zvaigznītes.

Vai tas kaut kas, kas iedarbināja signalizāciju un iecirtās man nāsīs netika atvests no Lietuvas kopā ar šiem darbiem? …

Tās pašas dienas vakarā, jau atgriezies mājās, es skaidri jutu pelējuma piegaršu savām atraugām… un rodas konkrēta sajūta, ka esmu kuņģī iemitinājis kādu svaigu baktēriju, kā apstiprinājumu manām teorijām par baktērijām, kā šizofrēnijas nesējiem, kuras tagad no mākslinieka caur gleznām ir pārvākušās pie manis…

Pārmaiņas pēc ķeros klāt kāda saiņa saturam, kuru atsūtījusi māte no ārzemēm, un sāku ar interesi to izpakot, kā pēkšņi nosmird pēc salkanām sieviešu smaržām. Kad kas tāds ir dvesis no manas mātes sūtījuma??? Skaidrs, ka kaut kas smirdīgs piesviests klāt, kam nosista smaka ar parfīmu, lai mani saindētu! Uz miskasti ar visām dāvanām, marš!!!

Te nu beidzot tas ir”, es nodomāju, un kaļu plānus, kā lai tagad nozūd no sabiedrības. Nāk prātā “Borna Identitāte”. Šādus konspiratīvus valdības gāšanas plānus ar E-partijas palīdzību, taču pasaule nepiedod…

Sēžos mašīnā un dodos pie tēva, lai atvadītos, pirms nozust. Taču viņš, ieraudzījis manu satraukto sejas izteiksmi komplektā ar to pašu matu izgulējumu, un izdzirdējis par maniem bēgšanas plāniem ir jau uzstādījis diagnozi bez kādas dziļākas medicīniskas izmeklēšanas…

Viņš nostājas man ceļā, un es vaicāju: “ Vai tu mani nelaid iet? Ar kādām tiesībām tu mani nelaid iet?”

– Nē, dēliņ. Nelaižu.

Mūsu visai skaļo diskusiju pārtrauc telefona zvans no mana drauga – šis, pēkšņi,  desmitos vakarā brauc uz Rīgu no citas pilsētas mani apciemot. Interesanti… (galerists bija viņu sazvanījis un palūdzis mani pieskatīt)

Atbraucis, viņš mums pievienojas,  lai atgrieztos manā dzīvoklī apskatīt tomēr to saini, kuru biju izmetis miskastē, ar dīvainajām smaržām, taču tagad visam ir piejaucies atkritumu smārds, un vairs nekāds sieviešu parfīms nav jūtams… Labi, vismaz sūtījuma saturs ir atgūts (kurā, jāpiezīmē, bija arī trīsciparu nauda ielikta…) Eh…

Vienojamies, ka braukšu ciemos pie drauga, vismaz laukā no Rīgas svaigā gaisā. Pa ceļam jūtu, kā šūpojās apziņa, izplūsdama un atkal saplūsdama fokusā. Taču, kad nonācām pie viņa mājām, iekšējo līdzsvaru daudz-maz esmu atguvis.

Iekūrām kamīnu, un mierīgā atmosfērā nofilosofējām par dzīvi, un manām teorijām līdz pieciem no rīta, lai tās nomainītu ar saldu miegu.

Rīta spirgtums atver acis. Bet pirms braukt atpakaļ uz Rīgu, nolemjam aiziet pastaigā, un kāreiz tā Pareizticīgo klostera virzienā, uz kuru es arī biju izdomājis bēgt, kad domāju nozust prom no sabiedrības, kurš atradās meža ielokā pārdesmit minūšu gājiena attālumā no mana drauga mājām.

Garīgi piepildītā, harmoniskā atmosfēra ap klosteri pacilā, taču jūtu, ka pēkšņi ir grūti koncentrēt domas uz sevi, savu personu. Uz citiem jā, taču uz sevi nekādi nesanāk. Tādēļ arī izdomāju pieteikties klosterī atgūt līdzsvaru kā tāds, kam prātiņš noripojis no sliedēm. Uz divām nedēļām atsaka, taču pieņem uz trīs dienām pārbaudei, un piesaka, ka nekāds alkohols un cigaretes, un telefonsarunas klostera iekšienē, kam labprāt piekrītu.

Kad iekārtojamies klostera vīriešu gala korpusā, un noliekam manas mantas, pēkšņi ienāk viens dīvainis un prasa vai nevar iedot uzsmēķēt? Atbildu, ka diemžēl nav ko, taču pasakos par jautājumu, jūtot, ka tieku jau pārbaudīts uzreiz pat! Saņēmis noraidījumu, dīvainis strauji pagriežās un aiziet.

Eju pavadīt draugu, un izejot ārpus klostera palūdzu no viņa telefonu, izrunāt ar tēvu pēdējās lietas, ko man šeit vajadzetu un kā. Pienāk viena melnā tērpta sieviete, ar vienu vienīgu zobu mutē, kā kapakmeni, un saka, ka klosterī esot tikai viešņa, bet vaicā, vai mēs nevēlamies varbūt parunāt pa telefonu klostera iekšienē? Man smaids līdz ausīm un es norādu uz zīmi pie klostera vārtiem – nekādi telefoni! Sajūtot, ka ir sākušies mani pārbaudījumi pilnā gaitā, mani pārņem spārnota sajūsma. Atvados no drauga, un sarunājam ka apciemošu nākošajā dienā viņu mājās, un dodos iekšā pa klostera vārtiem.

Kas attiecas uz tālākajiem pārbaudījumiem, tad manas lūpas ir aizzīmogotas, vien varu piebilst, ka tika pārbaudītas visas manas bailes un fobijas, visi mani tikumi un netikumi, un, beidzās tas viss pie pavisam citas baznīcas, citā vietā, un ar nogājušu gar mani sievieti, manu “Helēnu” ar tām pašām saldajām smaržām, kas dvesa no manas mātes sūtījuma. Taču viņa nespēja likt man pacelt acis un paskatīties uz viņu, jo es zināju – ieraudzīšu viņas skaistumu, un putniņam beigas klāt…

Grieķu mistērijas bija beigušās un sākās atkal reālā dzīve, bet es paliku pie baznīcas, gaidīdms norunāto tikšanos ar tēvu Eskofanu. Mistēriju dalībnieki sāka jau uztraukties vai es tur nenosalstu, joprojām hipnozes ietekmē, un izsauca policiju un sanitāru brigādi, katram gadījumam…

Ierodas Policijas mašīna un man jau prātā nozib aina, kurā tieku sašņorēts par rakstiem par E-partiju un nogādāts uz tepat tuvējo Jelgavas cietumu, taču oficieri nekur nesteidzas, vien pievērš uzmanību manai riņķošanai pa apli, kā es eju, un pavaicā, ko es šeit darot? Atbildu, ka stāvu pie baznīcas, un gaidu norunāto tikšanos ar mācītāju.

Visbeidzot iznāk vecākā mūķene no baznīcas un nosaka uz mani, “Tu nekam neesi derīgs.”

Tālākā notikumu gaita turpinājumā…

Advertisements

One Response to Par autoru

  1. Jāzeps says:

    zvanu no darba kolēģa saņēmu laikam kaut kur ap pieciem – sešiem, bet par cik biju vēl darbā (darbs todien līdz 8), un man bij sarunāts ierasties pie viena cita kolēģa, pie kura aizpļāpājāmies līdz deviņiem – desmitiem, tad sanāca tā, ka uz Rīgu devos vēlu.

    interesanti raksti par tiem pārbaudījumiem, bet droši vien tos dienišķam lasītājam būs vēl jo grūtāk sagremot kā visu līdz šim aprakstīto.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s