Kādas laupīšanas gadījums jeb ceļā uz E-partiju

Iztēlojaties situāciju, kā jūs braucat uz darbu ar mašīnu, un pazīstamajā ielā starp brūnganajām, apkusušajām kupenām meklējat kur noparkoties. Beidzot starp mašīnu rindu ieraugāt vienu brīvu vietu, iespraucaties tajā un jožat uz darbu pelnīt savu dienišķo maizīti, kura nu jau ir kļuvusi tik plāna, ka paceļot pret lampu tai sāk spīdēt cauri, nu, ne jau cerības stariņš.

Vakara krēslā pēc darba atgriežoties, iesēžaties mašīnā un iedarbinājis motoru ieraugāt kaut ko aizliktu aiz loga tīrītāja. Sākumā jūsu sejā ir pilnīga neizpratne, taču pēc mirkļa jūsu redzes atmiņa atpazīst papīra toni celefāna vāciņos, un jūs saprotat, ka esat saņēmis sveiciena kartīti no vienas zināmas institūcijas, kuru apmaksā sveiciena saņēmējs. Pēkšņi nesasilušajā mašīnā jums kļūst karsti un, lai arī zinat, ka neviens jūs tāpat nesadzirdēs, jūs veltāt pāris neliterārus īpašības vārdus minētās institūcijas virzienā. Un tad jūs pārņem rūgta apjauta, ka visu šodienu un arī rītdienu jūs strādāsiet tikai, lai kādam buldozeram nepietrūktu degviela, nu ne jau sniegu šķūrēt. Un jums nerodas jautājums, kādēļ lai Rīgas Dome izdotu naudu un attīrītu no sniega ielu, ja var uzlikt zīmi un naudu iekasēt, pāris tūkstošus latu uz kādu garāku ielu vienā dienā.

Jums rodas prātā cits jautājums: “Kādēļ, kādēļ, kādēļ es vēl neesmu pametis šo valsti?”

Varbūt ir jāierosina Rīgas Domei ieviest zīmi “Džokers” kuras nozīme mainās pēc inspektora norādījuma? Varbūt šāda pieeja ir atvasinājums no kādas pārgājušas Sistēmas, kuru kopā saturēja dzelzs priekškars? Bet tādā gadījumā steidzīgi ir jāinvestē Brocēnu cementa rūpnīcas paplašināšanā, lai var apjozt Latviju ar betona mūri, un jāatsavina zvejniekiem tīklus, nostiepjot tos virs Lidostas Rīga, lai izķertu visas pacelties sadomājušās lidmašīnas un pašus zvejniekus nolikt apsargāt krasta ūdeņus, ja nu kāds izdomā aizpeldēt uz Zviedriju!

Varbūt vajag nomainīt zīmi uz valsts robežas un tad tur rotātos patiesāks valsts nosaukums – “Lauptvija” un patiesības vārdā, kā sistēmas atspoguļojumu, Valsts Galvas pasē būtu jānomaina vārds un uzvārds uz Saldi Zagtleru, no bungām jānoceļ un premjerministra krēsliņā jāiesēdina Vari Godmaini, un vispār, Vandri Sķērdi jāieceļ par Vinniju Pūku*!

Lai ar steigu varētu tikt ratificēts likums, kurš tika izsludināts Vispārējos Latviešu dziesmusvētkos no diriģenta kanceles, Prezidenta kunga lūpām – vispārējā, obligātā, piespiedu dziedāšana skolu programmās, lai Brīvības pieminekli apčurāt atbraukušie tūristi varētu dabūt seksu, ar dziesmu. Latvija draud kļūt par tūrisma objektu. Pamestu.

*visi personāži ir autora bezmiega inspirēti, viņa fantāzijas auglis, un jebkāda līdzība ar reāliem cilvēkiem ir tīra sakritība, izņemot varbūt Vinniju Pūku, kurš ir cita autora fantāzijas auglis.

Raksta autoram dzīve ir iegrozījusi zināt personiski daudzas augstu stāvošus posteņus ieņemošas personas, kuri nebūt nav tie sliktākie cilvēki. Tas, ko viņi stāsta privātās sarunās par savām institūcijām ir kaut kas, kas diez vai jebkad nonāks avīžu pirmajā lapā vai tiks parādīts Panorāmā… Un es domāju, ka arīdzan cilvēki pašreizējā valdībā gāja uz amatiem ar domu, kaut ko paveikt Latvijas labā, taču sistēma kopumā kustās virzienā, kur jautājums: “kā nozagt?” ir galvenais virzītājspēks.

Un laiks saprast, ka ne jau ekonomiskā krīze šobrīd izputina Latviju, bet gan ideju krīze, domāšanas krīze, vērtību krīze.

Nenoliedzami, bez maizes paēdis nebūsi (pārnestā nozīmē) taču, ja galveno posteni neieņems ētiskie principi, tad pat, ja maize būs, tā būs ar rūgtuma piegaršu.

Ko līdz, ka valdībā nonāk tādi ideju cilvēki kā Raivis, ja sistēma darbojas tādā virzienā, kas ir izdevīgs noteiktām interešu grupām, taču uz sabiedrības kopumā rēķina? Piemēru? PVN 21%.

Un kāds tad varētu būt iespējamais risinājums?

Iespējams, tas slēpjas visas domāšanas maiņā, uzskatu maiņā, vērtību maiņā.

Un lūk, kāda ideja ienāca galvā bezmiega naktī, ko es gribētu izteikt apsvēršanai: partija, jā, vēl viena partija. Taču uz pilnīgi citiem principiem. Partija sastāv no iekšējā loka, un ārējā loka. Deputātiem un partijas biedriem. Deputātiem pieder (veiksmes gadījumā) vietas Saimā, taču balsošanas tiesības ir formālas – tās pieder partijas biedriem kopumā un deputāti tikai atspoguļo partijas biedru balsošanas rezultātus procentuāli. Ja deputāts iekšēji nevar piekrist tam, par ko viņam jānobalso – viņš var nolikt mandātu. Iekšējā loka uzdevums ir izdomāt un apspriest likumu projektus. Pieņemt vai noraidīt tos ir partijas biedru uzdevums kopumā. Viss process norisinās ar interneta un e-pastu starpniecību, līdzīgi kā tas ir avaaz.org gadījumā, un ar drošības sistēmu, kāda ir internetbankai. No šejienes arī nosaukums E-partija. Mums ir pieredze, kad deputāti nobalso un dzīvo kā studenti – uz stipendijām. Tur viss ir slepus. Šeit viss ir atklāti. Ziedot partijai drīkst tikai partijas biedri. Iegūt tādā veidā var tikai vienu balsi starp daudzām. Un deputāts nedrīkst saņemt vairāk par skolotāju, ārstu, ierēdni – viņš nedrīkst pārstāt saprast vidusslāni, no viņa tiek gaidītas tikai idejas un viedoklis, nekāda vara. Visu varu tautai? Tas jau ir dzirdēts. Jā, taču reāli nekad nav bijis. Ko saprātīgu var izlemt tautas vairākums? Nu, taču jautājumu par iestāšanos Eiropas Savienībā pieņēma, par Neatkarīgu Latviju nobalsoja. Nav izslēgts, ka varētu tikt pieņemti lēmumi, kas ilgtermiņā sevi neattaisno, bet nu taču ņem un pārbalso! Un tad dusmojies nevis uz tiem – valstsvīriem, bet uz sevi – tautu. Ej vēlēt, bet nobalso par sevi. Pieņem lēmumus, par ko būsi atbildīgs tu pats. Nepatīk sistēma? Ej nobalsot vēlēšanās par Tēvzemiešiem vai par Bitēm (Pūks būtu noteikti par Bitēm).

Ideja ir sākumstadijā, es ļoti labprāt pievērstu tai tādu cilvēku uzmanību kā Neo, Lato, arī Raivi un Tevi, ja tu esi patstāvīgi domāt spējīgs cilvēks. Daudzi gudri cilvēki ir izbraukuši no Latvijas, arī viņu prāta potenciāls var būt noderīgs, pieņemot E-partijas lēmumus. Es aicinātu arī viņus piedalīties projekta apspriešanā. Tā ir jūsu iespēja atgūt Latviju, un kas zina, varbūt kādreiz šī kļūs par vietu, kurā jūs gribētu atgriezties.

Uz kurieni šāda utopija virzītos? Uz valsti, kurā valdības ēka kļūtu par muzeju, nav partijas, nav deputātu. Panorāmas vietā ir informatīvs raidījums par priekšā stāvošām problēmām un iespējamiem risinājumiem, viedokļiem – par un pret. Gribam uzsākt kariņu ar igauņiem par Roņu salu? Gribam uzcelt tiltu starp Ainažiem un Roju? Lēmums jāpieņem ir mums visiem.

Pirms apspriest ideju, kas varētu kļūt par projektu, lūgums iepazīties ar Avaaz.org darbību, kas faktiski ir dotās idejas grauds.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s