Par Valsts budžetu un brīvo tirgu

Es labprātāk rakstītu par abstraktām filozofiskām tēmām un iemesliem, kādēļ Zeme riņķo ap Sauli, sakot, ka iemesls ir vienkāršs – mīlestība. Taču vispirms ir jāuzraksta par būtiskāko – dienišķo maizi.

Valdība domā, vai arī ir aizdevēju spiesta domāt, ka robi Valsts Kasē ir aizlāpāmi palielinot procentus, jau bez tā smagajai nodokļu nastai. Taču diez vai ieņēmumi kopumā palielināsies, ja samazināsies apgrozījums. Tātad tikai veidi, kas palielinātu līdzekļu apgrozījumu, palielinās ieņēmumus no nodokļiem.

Lai atrastu labākos risinājumus budžeta sakārtošanai un ekonomiskajai izaugsmei, gribot, negribot ir jāapskata iepriekš bijušie sabiedriskie modeļi.

Nav īpaša nozīme apskatīt muižniecības un dzimtbūšanas iekārtu, vien izvilinot no tās ekspluatācijas principu, kurš kopš verdzības senajā Grieķijā ir evolucionējis līdz slikti apmaksātai darbavietai šodien.

Pēc Oktobra revolūcijas izveidojās kāda idejiski E-partijai tuva iekārta, kuras lozungs bija – Visu varu Padomēm! Bija arī lozungi “rūpnīcas strādniekiem” un “zemi – zemniekiem”, taču daudz tālāk par uzrakstiem uz plakātiem tie netika. Ne padomes varu redzēja, ne strādniekiem tika rūpnīcas, nedz zeme – zemniekiem, bet viss jau dzīvē nāk atpakaļ, un tādēļ Ļeņins ar nav zemi redzējis vēl šobaltdien… Un, ja mēs vēlamies pameklēt kļūdas kādā sociālajā iekārtā, tad nav labāka modeļa par augstākminēto, kura, piedevām, nelabprātīgi eksperimenta dalībnieki ir daudzi no mums, un tādēļ ar personisku pieredzi, ne tikai zināšanām no vēstures grāmatām.

Atļaušos apgalvojumu, ka vislielākā arhi-kļūda komunismā bija ideja, ka ir iespējams un nepieciešams izmainīt Dabu, cilvēka un apkārtējo. Un šis murgs ir ne tikai apciemojis deviņpadsmitā gadsimta zinātnieku prātus, bet nedod mierīgi gulēt arī mūsdienu zinātniekiem. Ja mēs meklējam izcelsmi jebkurai iekārtai vai pat ierīcei, tad tā ir ideja, un, jo pilnīgāka ir šī ierīce – jo tuvāka tā dabai. Tas bija zinātnes progress, kurš pagrūda cilvēku uz domu, ka var un vajag mainīt upes gultni, un veidus, kā cilvēkam dzīvot. Tas bija režīms, kurš tapa vardarbīgā veidā, un uzturēja sevi vardarbīgā veidā, ar pārliecību, ka cilvēks var visu, vajag tikai piespiest. Tikai sabruka tas pats no sava svara.

Piespiedu atsacīšanās no privātīpašuma

Šāda ideja nav jauna, mēs to varam sameklēt gan reliģiskajās mācībās, gan reliģiskajos ordeņos. Ir zināms pamats, kādēļ šī ideja pastāv, taču atļaušos apgalvot, ka tikai neliels procents cilvēku ir spējīgi to aptvert un realizēt. Cilvēki, kuri dzīvo ideju un jūtu, nevis lietu pasaulē. Iekšēja atbrīvošanās no pieķeršanās mantai atbrīvo prātu – lūk, arī viss šīs idejas pamats. Saimnieciskas iekārtas modelis, vērsts uz materiālo labklājību bez privātīpašuma ir absurds. Boļševiki šo ideju degradēja, un izmantoja laupīšanas nolūkos, lai aizpildītu iztukšoto valsts kasi.

Vienlīdzība. Nekad tā nav pastāvējusi un nebūs. Arī vienlīdzībā daži ir vienlīdzīgāki – pēc Orvela. Daba mīl dažādību. Kā cilvēki, mēs esam attīstījušies atšķirīgi, atšķiras mūsu intereses un spējas.

Kas ir kopējs, tad tās ir pamatvajadzības – pēc maizes, pajumtes, darba, komunikācijas. Tās bija pirmās lietas, kuras tiecās nodrošināt Nacistiskā Vācija, un ir lietas, kuras var mācīties pat no šīs sistēmas. Tie cilvēki, kas apgalvo, ka tur vai kaut kur citur ir tikai ļaunums, ir tumsoņas. Šajā duālajā pasaulē ļaunums pats par sevi nepastāv. Cilvēks, otram vēlot ļaunu, vēl tikai labu pašam sev, un lietas, kuras, viņš domā, būs labas viņam. Arī akls naids šķiet sola patīkamas izjūtas, pat, ja tas liek uzspridzināties…

Bija milzums labu lietu nacistiskajā Vācijā, tikai atņemiet tai vardarbību un tieksmi būt pārākiem uz citu rēķina. Cilvēkam ir jātiecas būt pārākam par sevi, vakardien. Pusaudzis ir pārāks par bērnu, pieaugušais ir pārāks par pusaudzi. Es šeit runāju par Dabu.

Bija lietas nacistiskajā Vācijā, kuras padarīja to pārāku par citām iekārtām, un nevajadzētu uzskatīt, ka tās nav iespējamas bez personības kulta un terora.

Komunismam un nacistiskajai Vācijai bija viens kopīgs princips, un tas bija Valsts pārvaldīta ekonomika, kam pretstats ir Brīvais tirgus.

Brīvais tirgus, tas ir labs apzīmējums, taču tā būtība ir – džungļu likumi, kur uzvar stiprākais. Stiprākais ne vienmēr nozīmē labākais. Ir sfēras, kurās komplicētāka struktūra ir labāka, taču vājāka. Par piemēru simfoniskajai mūzikai ir daudz priekšrocību pret popmūziku, tā attīsta intelektu, smalkāku jūtu pasauli utt., kamēr pēdējā veicina kaislīgo dabu un aktivizē visai zemas formas enerģiju. Savi uzdevumi ir kā vienai tā otrai, taču sfēras, kuras kalpo kopuma interesēs, tām ir jābūt kopuma, proti, valsts uzturētām un veicinātām.

Medicīna, kļūdama par uzņēmējdarbību, zaudē savu jēgu. Tāpat ir kopējas sfēras, kuras komercija grauj – kultūra, izglītība, satiksme, utt.. Sakot, ka brīvais tirgus ir sinonīms džungļu likumiem, tiek apstiprināta sistēmas dzīvotspēja, jo tā ir dabiska. Taču dabā pastāv arī citas mijiedarbības formas, izņemot konkurenci. Ja džungļu likumi būtu ideālā sistēma, tad kāda cilts kaut kur Papua-Jaungvinejā būtu evolūcijas priekšgalā. Evolūcija nevirzās uz priekšu atlases kārtā – piedod, Darvin. Evolūcijas virzītājspēks ir pati dzīvība (dzīvotgriba – ja atļausiet), kuras pamatā ir kustība un tās rezultāts – attīstīšanās. Rašanās būtība ir sintēzē, elementu apvienošanā jaunā kārtībā. Radīt nozīmē sintezēt. Daba atlasē atbrīvo enerģiju no vecajām formām, lai dotu spēku jaunajām, lūk, kādēļ ir nepieciešama konkurence. Šis faktors nedrīkst tikt atmests, ja mēs vēlamies izveidot dzīvotspējīgu sistēmu, taču, ja tas tiek nostādīts par virzošo faktoru, tad virziens ir – deģenerācija. Atliek tik izlasīt sastāvu uz faktiski jebkura pārtikas produkta iepakojuma, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

Jebkuram kauslim ir zināms, ka pieci pirksti ir vājāki par dūri. Apvienošanās ir stiprāka par nošķiršanos. Es iepriekš pieminēju ekspluatāciju. Tās būtība ir citu elementu pakļaušanā dominējošajam sistēmas elementam, pakļaujot, nevis apvienojot gribu. Nav vajadzīga matemātiska formula, lai ieraudzītu, cik daudz enerģijas šādi tiek palaists vējā. Kurš no algotiem darbiniekiem ir spējīgs strādāt ar atdevi un entuziasmu, ja viņa darbības galējais mērķis ir ārpus viņa interesēm?

Katrs darbinieks ar laiku sasniedz savu augstāko nekompetences līmeni – tā, Mērfija likums.

Taču pastāv zināmas uzņēmējdarbības formas, kuras ir apgājušas šo likumu. Akciju sabiedrība, kuras akcijas slēgtā kārtā ir pieejamas tikai uzņēmuma darbiniekiem var kļūt par uzņēmumu, kurā katrs tajā strādājošais strādā ar entuziasmu, atdevi un piepildījumu, jo zina, ka arī viņš pats iegūs no uzņēmuma peļņas. Vai šādam uzņēmumam nebūtu konkurētspējas? Valsts pienākums būtu radīt priekšrocību šādiem uzņēmumiem.

Šāda sistēma var izskatīties pēc utopijas. Taču, vai mēs jau nedzīvojam utopijā, cerot, ka nākošā, mūsu ievēlētā valdība sāks strādāt sabiedrības interesēs, ja sabiedrībai nav faktiski nekādas ietekmes pār pieņemamajiem lēmumiem, kamēr lielu kapitālu turētājiem tā ir tikai vienam otra ierobežota. Kad pēdējoreiz (pirmoreiz) ziņās ir atskanējis jautājums, cik kurai partijai ir izdevies pieturēties pie programmas, sastādītas pirmsvēlēšanu periodā?

Privatizācija, tā ir šobrīd pastāvošās sistēmas arhi-kļūda. Privatizētie uzņēmumi tika vai nu restrukturizēti un izpārdoti metāllūžņos, vai arī pārpārdoti ar uzviju uz ārzemēm. Mums vairs nav ne Laima, ne Staburadze. Daudz kas ir zaudēts.

Vēl viena ģenētiski pārmatota slimība ir alerģija pret pašmāju ražotu produktu. Palūkojieties apkārt, un padomājiet, kura no mēbelēm telpā ir ražota Latvijā? Vai Latvijā koku trūktu (pagaidām)? Vai mums nav meistari, kuri zinātu, kurā mēnesī un uz kuru debess pusi koks gāžams?

Jā, diemžēl kvantitāte pār kvalitāti Padomijā ir šīs alerģijas cēlonis, un vārds “imports” tiek izrunāts ar aizturētu elpu. Un mūsu palikušo uzņēmumu produkcija pārsvarā tiek realizēta Krievijā, kur mēs pat Padomju laikā skaitījāmies – ārzemes, vai arī tām tiek piešūta ārzemju firmas zīme un tās tiek pārdotas tepat, Latvijā.

Pastāv zāles pret šo alerģiju. Paņemsim, piemēram, to pašu galdniecību. Izveidot lielu uzņēmumu šobrīd privāti latvietis nevar, un varbūt arī nevajag. Taču Valsts varētu, tāpat kā garantēt produkcijas noietu. Un sākt ar primāro – bērna gultiņu. Un bērna pabalstā vecākiem ietvert iespēju tieši Valsts uzņēmuma ražotu gultiņu nopirkt lētāk, ar nodokļu atlaidi, jo uzņēmuma peļņa tāpat aizies Valsts Kasē. Taču šādai gultiņai ir jābūt izgatavotai ne tikai ar galdnieka mīlestību pret koku, bet arī maksimāli ērtai lietošanā, vienkāršai, un – pievilcīgai. Vienkāršības skaistums ir IKEA produkcijas pamatā, un mums būtu ko mācīties no šīs visā Eiropā pirktāko skandināvu mēbeļu ražotnes. Tāpat jebkurā sfērā. Valstij ir tiesības aizstāvēt savas intereses pat Eiropas Savienībā.

Taču šobrīd daudzi nemaz nevar atļauties ģimenes pieaugumu, tie pat darbu nevar atrast un šādā situācijā Valstij ir jākļūst par darba devēju. Piemēram. Ja nemaldos, tad Izraēlā pastāv sistēma, kurā bezdarbnieks var doties ar ģimeni uz laukiem un kolektīvi apstrādāt zemi, audzējot lauksaimniecības produktus un kolektīvi tos arī pārdodot. Bezdarbs un trūkums laupa iniciatīvu, un projekts par individuālas zemes piešķiršanu trūcīgajām ģimenēm tieši tādēļ ir izgāzies.

Doma par kolektīvu zemes apstrādi var radīt riebumu, vienkārši atgādinot pagājušus laikus, taču tas nebija kolhozs, kurš latviešus izsūtīja uz Sibīriju un, atšķirībā no kolhoza, šī būtu labprātīga pieteikšanās darbā. Atalgota. Bezdarbnieka pabalsts bezdarba apstākļos atbalsta tikai bezdarbību.

Iepriekšējo ideoloģiju kopumā smagākais noziegums bija cilvēces ideālu piesmiešana, to vārdā darot necilvēcīgas lietas, kādēļ šobrīd mēs esam palikuši ciniski un nespējīgi noticēt jebkam ārpus tīri triviālām interesēm. Tas ir padarījis mūsu dzīvi par eksistenci, patērētāju kultam un farmācijas uzņēmumiem par prieku. Ja mēs esam kļuvuši truli un neuzņēmīgi pret jaunu informāciju, tad tā nav Dabas, bet gan mūsu pašu vaina. Kā no trīsgadīga bērna, kurš nedod vecākiem atelpu ar jautājumiem “Kāpēc?” var izveidot trīspadsmitgadnieku, kuram vienaldzīgs ir itin viss apkārt, var izdomāt vienīgi varbūt mūsu izglītības sistēma…

Ir dabā dzīvnieks, ar funkciju – rušināt zemi; ar šņukuru un lielu ķermeņa masu kā sviru, taču tā anatomija neparedz iespēju pacelt galvu un palūkoties uz zvaigznēm. Bet tas ir cilvēks, kurš ir iemācījies šo dzīvnieku pasniegt siltu uz galda pusdienās, un starp viņiem kāds ir izdomājis, ka var ierakt zemē zīles, un likt gribēt cūkai uzart lauku… Atšķirībā no šī fizioloģiski mums visai tuvā dzīvnieka, cilvēks ir radīts domātājs, viņa maņu orgāni ir doti informācijas uzņemšanai, nevis izklaidei, ar galvu, nevis pie zemes, bet augstu paceltu, saprāta vainagotu.

Taču sākumā es izteicu pieņēmumu, kurš no zinātnes skatupunkta raugoties izklausījās pati nesaprātīguma esence – mīlestība, un likt Zemei griezties ap Sauli??? Taču, ko zinātne zina par mīlestību? Vai dzīvi? Zinātne ir padarījusi dzīvi par izbāzeni, lai varētu aprakstīt tās īpašības. Dodot vairumu atbildes uz jautājumu – Kā?, bet nezinot vairumu atbildes uz – Kas?, un Kāpēc?, un sakot, ka tas ir viss ko varam meklēt, zinātne nogalina pašu interesi. Zinātnieks izgudro arvien spēcīgākus mikroskopus, meklējot ieraudzīt tajos matērijas pirmavotu, un visspēcīgākais mikroskops pavērs viņam skatu, kādu mēs varam redzēt katru nakti lūkojoties zvaigznēs, tikai no otras puses. Tas var likt zinātniekam apstulbt un nokrist no krēsla, līdz viņš sapratīs matērijas bezgalīgās dalāmības principu – ka bezgalības pareizais apzīmējums ir nevis apgāzts astoņnieks, bet nulle, kurai vērtību piešķīris vieninieks. Un, lai taisngrieža staru palaistu bezgalībā, ir nepieciešami tikai divi, viens pret otru pavērsti, spoguļi.

Kāpēc Zeme griežas ap Sauli un, kas ir mīlestība? Viss ir Mīlestība, apmēram tā stāv rakstīts kādā ļoti pārprastā grāmatā. Un, ja mīlestība būtu pieņemama, kā visu enerģiju un spēku pamats, dažādās gradācijās, tad mēs varētu arī pieņemt, ka elektrība ir mīlestības paveids. Pastāv teorija, ka magnētisms/elektrība/gravitācija ir savstarpēji saistīti un apmaināmi lielumi, un šāda teorija var novest mūs pie domas, ka šie trīs lielumi ir vienas un tas pašas enerģijas dažādi aspekti. Elektrība – ar tās palīdzību jūs varat izgludināt veļu, izgaismot istabu un lasīt ziņas Delfos. Taču tā pati elektrība citā pakāpē liek pulsēt sirdij, ievilkt gaisu plaušās un pat rosīties domām mūsu galvās. Zinātniekiem patīk atrast materiālo sastāvdaļu it visur – pat Saules gaismā. Ir jāatrod tikai matērija domām un jūtām (un es esmu pārliecināts, ka tā pastāv, jo viss, kas pastāv, ir izpausts matērijā), l
ai mēs varētu to apskatīt sistēmā, pēc būtības atbilstošā visiem citiem sistēmu modeļiem. Dabai labpatīk izmantot vienu, viņasprāt, vislabāko modeli un tad to tiražēt kā augšā, tā apakšā.

Mēs ļoti bieži nezinām, kā jūtas cilvēki, ar kuriem dzīvojam kopā; ko mēs varam zināt par to, ko jūt Zeme, jeb Gaija pret Sauli, kas to pievelk? Arī Zemei ir savi kauli (kalni), mīkstie audi (meži) un asins (ūdens) un kaut kur ir jābūt sirdij, kuru pievelk Saule. Un tagad, ja mēs gribētu noraksturot elektrību īpašības vārdos, vai mēs nevarētu tieši tos pašus jēdzienus attiecināt arī uz mīlestību? Pievilkšanās, pat nepārvarama, un satikšanās gaidas var iesviest tādā drudzī, ko mierīgi varētu sajaukt ar pieskaršanos vaļējai kontaktligzdai…

Elektrības formas ir atšķirīgas, tāpat kā mīlestības formas atšķiras. Mātes mīlestība, mīlestība starp mīlniekiem, brāļu mīlestība – tās var atšķirties, kā atšķiras gravitācija, elektrība un magnētisms, kaut būtībā ir viens un tas pats.

Un, vai modelis – tēvs, māte un bērns, nav saskatāms modelī Saule, Mēness un – Zeme? Kurā Saule būtu radītājs, kas no Mēness paņemtā atmosfērā iedvesis dzīvību uz Zemes, uz kāda meteora, gluži kā spermatozoīda, atnestu. Vai Mēness ietekme uz ūdeni nevedina domāt, ka Mēness varētu būt ūdens izcelsmes avots uz Zemes? Ir taču atrasts ūdens arī uz Mēness. Un no kā tad mēs paši sastāvam, ja ne asteroīdu putekļiem, ūdens un Saules gaismas, pamatā? Un kādēļ nepieņemt, ka spēks, kas satur kopā ģimeni, ir tieši tas pats spēks, kas satur kopā Saules sistēmu, tāpat kā klintis, un atomus?

No šejienes jautājums – kāds spēks spētu saturēt kopā sabiedrību?

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s