Par shēmām valdībā un sliktākā gadījuma scenāriju E-partijā

Pastāv zināmas shēmas, ar kuru palīdzību pie varas esoši cilvēki nopludina līdzekļus savās kabatās. Viena no šādām shēmām izskatās sekojoši. Iedomāsimies, ka tautas pašapziņas un patriotiskā gara celšanai ir vitāli nepieciešams, lai latvietis staigātu prievītē, un valdība ārkārtas sēdē izdod rīkojumu, kurš nosaka, ka katram latvietim būs tādu nēsāt, taču valdībasprāt īstena latviešu prievīte var tikt izgatavota tikai valsts akreditētā austuvē. Tiek izsludināts konkurss, kurā dalību ņem arī kāda jaunizcepta firmiņa, un tās īpašnieks ir Kārlis Žanis, tā paša populārā politiķa kaimiņš un iespējams pat attāls radinieks.

Pārsteidzošā kārtā tieši viņa uzņēmums vislabāk atbilst konkursa nolikumam, un prievīšu izgatavošana var sākties. Viss ir juridiski pareizi, neviens likums netiek pārkāpts, izņemot varbūt parādās dažas tumšākas vietas grāmatvedībā. Un skat, Baltezerā ir izslējusies jauna, lepna privātmāja, celta par līdzekļiem, kas uzkrāti no tulpju tirdzniecības… Tā, no vienkāršām “rikošeta”, latviskojot krievu valodas apzīmējumu, shēmām līdz pat tik komplicētām, ka ir skaidrs, ja tās izveidojušie prāti būtu bijuši novirzīti valsts interešu labā, mēs varētu sacensties labklājībā ar Zviedriju, ir salūzusi tā sile, pie kuras tik daudzi ir rāvušies.

Gluži tā pati vēlme dzīvot labāk, kā atļauj līdzekļi, ir iegrūdusi lielu Latvijas iedzīvotāju daļu vienā citā atvarā. Kredīti, tie gluži tāpat kā nāve un nodokļi ir nepielūdzami, un lai arī ir veidi kā apiet pirmos un pēdējos, taču tie visi spēj laupīt drošības sajūtu. It īpaši, kad paņemtā kredīta lielums nesamērīgi pārsniedz ienākumus, un kā gigantisks cunami, vienā brīdī var aizslaucīt visu, pie kā esi turējies. Ir neapskaužama situācija tiem, kas ir ieraudzījuši šo cunami nākam. Taču situācija kļūst neaprēķināmi bīstama, kad šāds cilvēks ir pie varas. Kā slīcējs, viņš būs gatavs pieķerties pie jebkā, kas solītu noturēt viņu virs ūdens, pat ja tas jeb kas varētu izrādīties izlietnes korķa ķēdīte, kura, parauta, aizskalos kloākā visu akvāriju. Ir neiedomājami grūti šādam cilvēkam pacelties virs personiskā un meklēt plašākus risinājumus.

Kredītu sakarā viena pasaka, kas daudziem ir izvērtusies par šausmustāstu, un tai nosaukumā ir -“Saistības”.

“Saprotiet, ir saistības” (c) Ivars Godmanis.

Nav zināms, kādas tieši saistības Varu Godmaini vieno ar kādas bankas turētājiem, kuru mēs nosauksim par “Parauj” banku. Vai tās ir Dāvida cilts asinis, kuras saista tobrīdējo premjeru ar banķieriem, jeb arī tās ir krietni pragmatiskākas saites, sauktas – nauda? Visiem, varbūt izņemot KNAB, ir zināms, ka līdzekļu plūsma ir gājusi ne tikai pret straumi, no Ventspils puses uz Rīgu, bet ir arī viena cita upe, kura straumē saplūda tepat Rīgā, taču tās veidojošie avoti ir Maskavas kriminālo aprindu izcelsmes. Laikos, kurus šobrīd grūti pat iztēloties, ekonomiskā uzplaukuma eiforijas brīdī, šī banka, strādājot Amerikas vērtspapīru tirgū, nesmādēja arī apšaubāmas izcelsmes ieguldījumus, taču, vēloties konkurēt hipotekāro kredītu jomā ar Zviedru pensiju fondiem, izdarīja vienu arhi-muļķību, raugoties uz to no šodienas skatpunkta. Tā aizņēmās īstermiņa kredītu, lai varētu aizdot naudu ilgtermiņā, mājokļu tirgū. Taču, kad nogranda hipotekāro kredītu kolapss, kurš ļoti aizdomīgi līdzinājās kontrolētai spridzināšanai “Goldman Sachs” izpildījumā (kuri šajā krīzes situācijā darbojas ar pārsteidzošu peļņu), šķembas ķēra arī vērtspapīru tirgu, kurā spēlēja “Parauj” banka. Maskavas darboņi sabijās no tā, ka var sabrukt šī, arī viņu līdzekļus, turošā banka, un saņemt atpakaļ tikai pavēsti, ka naudiņas vairs vienkārši nav, un gribēja tās steidzīgi izņemt, atstājot banku ar neko. Attiecības ar viņiem kārtot toreiz brauca neviens cits kā mūsu Vinnijs Pūks. Un viņa vārds garantēja, ka mūsu valdība uzņemas kontroli pār situāciju. Kurš lai zina, kas tika apsolīts, taču Varim Godmainim diez vai bija daudz no izvēles. Un tagad zviedri apgalvo, ka tā bija tieši “Parauj” banka, un nevis Amerikas eksport-krīze, kas izdarīja nāvējošu cirtienu Latvijas budžetā. Un vai sabiedrības attieksme pret šo augļošanas uzņēmumu var izmainīties no tā, ka tas tika pārdēvēts par “Citu-daļu”?

Šī pasaka absolūti nepretendē uz vienīgo īsto notikumu scenāriju. Taču mēs varam iztēloties kā Maskavas nemazgātā veļa, kļuvusi par mūsu valdības darba apģērbu, ir sabojājusi visu garderobi! Vai būtu bijis iespējams pārliecināt cilvēkus, kuri nupat, nupat pazaudēs saujiņu miljonus, ka nevajag Latvijā izmantot risinājumam to pašu piegājienu – ar cirvi, kurš Krievijā ir ieviests par rīcības modeli visos līmeņos! Valdība, caur banku sasaistījusi sevi ar “netīro” naudu, vienkārši nevarēja atteikties apmaksāt rēķinu, jo tas maksātu dzīvības.

Pasakas morāles vietā jautājums: Kurš par to visu dabon maksāt tagad? Pareizi, latvju bāleliņš, kuram šajā afērā nav bijusi pilnīgi nekāda daļa, visdrīzākais, ka pat ne līdzekļi, nedz kredīts mūsu pieminētajā bankā.

Sasummējot šīs trīs valdības problēmu formas, vai ir iespējams nokļūt pie no krīzes izvedoša vienādojuma? Uzdrošinos apgalvot, ka piektās klases matemātikas grāmatās ir jāmeklē grūtāk atrodamas atbildes. Taču nevar zināt, cik liels prokuroru sastāvs atradīs pareizo atbildi uz jautājumu, kas nogāja greizi ar banku “Parauj”?

Meklējot atbildi par E-partiju, kā iespējamo izeju no situācijas, gribētu apskatīt sliktākā gadījuma scenārijus E-partijā. Uzbursim nepievilcīgu nākotnes ainu, kurā algas, kas liktu ar simpātijām raudzīties uz verdzību, ir aizdzinušas uz ārzemēm lasīt austeres skolotājus, aktierus, un pārējo inteliģenci, kopā ar apkalpojošā sfērā strādājošajiem, savukārt nodokļu nasta ir zem sava svara nosmacējusi lielu daļu uzņēmēju, atstājot Latviju par pensionāru un ceļu policistu valsti, kuri tagad var sākt sodīt paši sevi. Un Valsts Kases vietā ir izveidojusies bedre, nesalīdzināmi lielāka par to, kuru atstāja “Latvijas meteors.” Šādā situācijā nav cita risinājuma kā vēl apcirpt jau tā bezmaz noģērētās pensijas, un ievest lēto darbaspēku no Tuvajiem Austrumiem. E-partijai ir jānobalso par izvēli kādu izdarīs pensionāri, taču cilvēks pensijas vecumā ir ar pieredzi, kura ir kļuvusi par paradumu, un tā savukārt ir izveidojusies par nelokāmu nostāju. Un viņu nelokāmais uzskats būtu – “mēs esam pieredzējuši tautu draudzību, mēs gribam Latviju latviešiem”, un zinot, ko viņiem ir nodarījusi uz kādas brālīgas tautas pleciem importēta “daudz-sološa” sistēma, ir grūti kaut ko argumentēt. Savukārt pensijas vēl vairāk nogriezt varētu vienīgi kāds miesnieks. Un šajā situācijā E-partijas deputātiem nav iespējas pašiem pieņemt skarbu, bet uz izdzīvošanu vērstu lēmumu. Tādēļ vienīgā reālā saprātīgā izeja viņiem būtu – visiem nolikt deputātu mandātus, lai nākošā valdība, būvēta jau uz citiem principiem, lai arī tiem pašiem solījumiem, izdara pareizo izvēli.

Vēl viens negatīvais aspekts varētu šādi iekrāsotā scenārijā rasties, kad izceltos domstarpības starp kādām lielākām interešu grupām, piemēram, pensionāri un jaunās māmiņas – kam samazināt pabalstus? Krasākā situācijā tas varētu izraisīt pilsoņu karu, un mēs varam tikai iztēloties, kā varētu izskatīties frontes līnija, kur abas puses karo, apmētājot viena otru ar pamperiem…

Šobrīd mums ir tā patīkamā iespēja visā vainot valdību, taču tādā situācijā mēs sāktu vainot tautu – tos, latviešus.

Taču no otras puses raugoties, arī pašreizējā politika varētu beigties ar masu grautiņiem, novedot vai nu pie policejiskas valsts iekārtas, vai arī anarhijas. Jebkura sistēma spēj pastāvēt uz enerģijas apmaiņas principa. Lai valstī būtu veselīga līdzekļu aprite, tai ir nepieciešama iekšējā “asinsrite”. Kas nozīmē, ka ir nepieciešams vietējais ražotājs, un pirktspējīgs patērētājs. Lai izceltu Latvijas ekonomiku, būtu maksimāli jāveicina gan vietējā ražošana jebkurā jomā, un it īpaši tajās, kas būtu eksportējamas, taču līdzekļi atgrieztos Latvijā – pie Latvijas uzņēmējiem, gan arī patērētāja pirktspēja. Taču veidā, kādā tiek mēģināta glābt iekārta no valdības puses, aizpildot robu budžeta līdzekļos, kas nepieciešami sociālajām izmaksām, iepludinot līdzekļus no ārpuses, un pēc tam šos pašus līdzekļus izgrābjot, palielinot nodokļu nastu, plus pievienojot tiem atdošanas procentus – šāds scenārijs var patikt naudas aizdevējiem, jo tas garantē viņiem peļņu. Taču mēs varam par piemēru iztēloties pacientu, kura dzīvības glābšanai tiek pārlietas asinis, taču, lēnām piegriežot skābekļa aparātu, no viņa tiek noliets vēl lielāks asiņu daudzums. Šāda ārstēšana var dot pozitīvu rezultātu tikai Anatomikumam, sagādājot tam vēl vienu līķi…

Es nesaku, ka E-partija, un – visu varu tautai, ir labākais risinājums. Nē, tas ir kā dumpis uz kuģa, kad kuģa vadību kapteiņa vietā ir pārņēmuši pasažieri, un nekad nevar zināt, uz kurieni šāda ekipāža aizvedīs. Taču, kad kapteinis uzvedas kā piedzēries un stūrē visu laiku uz sēkļa, cita risinājuma vienkārši nav. Tas var būt kā labākais risinājums sliktākajā situācijā. Un šeit tāpat būtisku lomu spēlēs tas, vai domājošais aparāts virzīs lemjošo varu konstruktīvā, un šajā situācijā visdrīzākais skarbā, pašupurējošā virzienā (un pēdējās vēlēšanas apliecina, ka mēs esam spējīgi pieņemt šādus lēmumus kolektīvi) jeb virzienā destruktīvā – sodīsim neliešus, nost ar Eiropu un tādā garā. Ja Eiropa mums uzgriež muguru, mēs esam palikuši vieni, savā kaktā. Nevar zināt, ko Eiropa sacītu par šādu, visnotaļ neprognozējamu valsts pārvaldes modeli? Pēc definīcjas tas vistiešāk varētu atbilst jēdzienam – demokrātija. Pēc būtības tas varētu izvērsties anarhijā.

Par sistēmām kopumā runājot. Nav, nepastāv tādas ideālas sistēmas, kuru nespētu korumpēt un sagraut cilvēka ģēnijs. Nav tādas likumdošanas, kura nebūtu apejama, pie labas gribas. Un visur, vienmēr, visu nosaka tie paši mūžīgie, morālie un godprātības jautājumi. Tikai tiem sevi pakļaujot, cilvēks kļūst spējīgs rīkoties radoši, sev un citiem par labu, galējā rezultātā. Pie šādas nostājas, arī monarhija ir laba sistēma, diezgan. Cita nostāja sagraus jebkuru sistēmu, primitīvu vai ideālu. Ideāla sistēma? Cilvēku prātos, atļaušos apgalvot, tāda vēl nav radusies. Vismaz mans prāts tam ir par īsu, un es to varu tikai iztēloties kā tādu, kas līdzinās principiem un pienākumu sadalei, kāda ir dabā, piemēram, cilvēka ķermenī, starp galvu un rokām, un balansā starp galvas diktatūru un pārējo ķermeņa daļu pašnoteikšanos. (Vai Kārļa Ulmaņa diktatūra būtu lamuvārds?) Taču, lai šāda sistēma varētu sekmīgi darboties, vispirms mums, cilvēkiem ir jāsaprot, ka nav nošķirtības mūsu starpā nekur citur, kā vien iztēlē. Gluži tāpat kā šūnas kopā veido orgānu, vai organismu, pilsoņi veido sabiedrību. Kad mēs pat savā apziņā nespēsim domāt pret kopuma, sabiedrības interesēm, jo galējā rezultātā tā kaitētu pašiem sev, mēs kļūsim šādas valsts iekārtas spējīgi un cienīgi. Sinerģētika – tā saucas zinātne par mijiedarbību starp sistēmu un tās elementiem, un ja nāks atbildes uz šiem jautājumiem, tās nāks caur turieni. Jeb arī – atbildes jau sen ir dotas, “Nedari otram, ko negribi, lai nodara tev”.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s